Palestīna kā Sīrijas daļa

Iļja Aizenštats:

Kad kāds ar putām uz lūpām kliedz, ka atsevišķa palestīniešu tauta ar tās pašreizējo identitāti pastāv jau kopš neatminamiem laikiem, rodas neveikls jautājums: kāpēc arābu politiķi un intelektuāļi, tostarp palestīniešu nacionālās kustības dalībnieki, to atkārtoti noliedza visa 20. gadsimta laikā?

Sāksim ar 1919. gadu. Pirmais Palestīnas Arābu kongress, tiekoties Jeruzalemē, pieņēma rezolūciju: "Mēs uzskatām Palestīnu par Arābu Sīrijas daļu, jo tā nekad nav bijusi no tās atdalīta."

Citā punktā delegāti pieprasīja, lai "Dienvidsīrija jeb Palestīna" netiktu atdalīta no neatkarīgas Sīrijas valsts.

Ievērojiet dubulto formulu: "Dienvidsīrija jeb Palestīna". Nosaukums Palestīna tika lietots tikai kā ģeogrāfisks apzīmējums, un delegāti nepieprasīja atsevišķas palestīniešu tautas nosaukumu. Viņi uzskatīja teritoriju par daļu no plašākas arābu-sīriešu telpas.

Tajā pašā 1919. gadā Kinga-Kreina komisija savāca 260 petīcijas bijušās Osmaņu Sīrijas dienvidu daļā. No tiem 221 atbalstīja vienotu Sīriju, bet vēl 24 atbalstīja autonomu Palestīnu Sīrijas valsts sastāvā. Tikai trīs petīcijas atbalstīja neatkarīgu Palestīnu.

Nākamais bija Avni Abd al-Hādī, viens no ievērojamākajiem Palestīnas arābu politiķiem starpkaru periodā. 1932. gadā al-Hādī parakstīja Istiqlal partijas politisko paziņojumu, kas balstījās uz trim principiem:

- pilnīga arābu valstu neatkarība;

- pilnīga un nedalāma arābu valstu vienotība;

- Palestīna (ģeogrāfiski) ir arābu valsts un dabiska Sīrijas daļa. Citiem vārdiem sakot, al-Hādī nenoraidīja Palestīnu kā ģeogrāfisku vienību. Viņš noraidīja tās galīgo atdalīšanos no plašākas arābu-sīriešu nācijas.

To pašu 1937. gadā konstatēja Lielbritānijas Pīla komisija. Noslēguma ziņojumā bija teikts: "Gan palestīniešu, gan sīriešu arābi ievēroja principu, ka Palestīna ir Sīrijas daļa un to nevajadzētu no tās atdalīt."

Arābu vēsturnieks Džordžs Antoniuss, kurš liecināja komisijas priekšā, to formulēja vēl skaidrāk: "Palestīna vienmēr ir bijusi neatņemama Sīrijas sastāvdaļa."

Pagāja četrdesmit gadi, un 1977. gadā Zuheirs Mohsens, PAO izpildkomitejas loceklis un organizācijas As-Sa'iqa vadītājs, Nīderlandes laikrakstam Trouw paskaidroja: "Nav atšķirības starp jordāniešiem, palestīniešiem, sīriešiem un libāniešiem. Mēs esam daļa no vienas tautas — arābu tautas."

Viņš arī atzina, ka atsevišķa palestīniešu identitāte tiek uzsvērta politisku iemeslu dēļ un pastāv kā taktisks instruments pret cionismu. Pēc šo mērķu sasniegšanas, Mohsens apgalvoja, Palestīna būtu jāapvieno ar Jordāniju.

Visbeidzot, Azmi Bišara, Balaad partijas dibinātājs, bijušais Kneseta loceklis un viens no ievērojamākajiem arābu intelektuāļiem, intervijā Jaronam Londonam paziņoja: "Es nedomāju, ka pastāv palestīniešu tauta. Ir arābu tauta. Palestīniešu tauta ir koloniāls izgudrojums."

Bišara piebilda, ka viņš nekad nav bijis palestīniešu nacionālists un 19. gadsimta beigās Palestīnu uzskatīja par Lielās Sīrijas dienvidu daļu.

Ak, cik neveikli, bet tas sniedz konsekventu vēsturisku ainu. 1919. gadā Palestīnas arābu pārstāvji pieprasīja teritorijas iekļaušanu vienotajā Sīrijā. 1932. gadā al-Hadi partija nosauca Palestīnu par dabisku Sīrijas daļu. 1937. gadā Pīla ziņojums un Džordža Antonija liecības to apstiprināja. 1977. gadā viens PLO līderis atsevišķu palestīniešu identitāti raksturoja kā politisku taktiku. Pēc gadu desmitiem Azmi Bišara to nosauca par "koloniālisma izgudrojumu".

Bet kurš gan no mūsdienu "Divu valstu divām tautām" atbalstītājiem par to zina?