Vietējās valodas iemācīšanās ir problēma ne tikai Latvijā

 Iļja Notkins:

Stass Ž., draugs, kas dzīvo Erevānā un ir pārcēlies uz citu dzīvesvietu, pastāstīja par savu jaunāko iepirkšanās braucienu šodien: Kasiere: Sveiki! Es: Barev dzez! Kasiere: Vai jums vajag somu? Es: Ayo, erku hat, khndrem. Kasiere: Vai jums ir bonusa karte? Es: Čka. Kasiere: Paldies! Es: Šnorakalutjuns. Kasiere: Uz redzēšanos! Es: Stesutjun! Stass žēlojas: "Tajā sarunā tika izmantota apmēram trešdaļa no mana armēņu valodas vārdu krājuma. Kā es varu to paplašināt, ja viņi ar mani tā runā?" Un tā ir taisnība. Tu ieliki visu savu dvēseli un trīs vakarus šajā "šnorakalutjunā". Un atbildē saņem "paldies" krievu valodā. Sirsnīgu. Kā bērns, kurš no bērnudārza atnesis mājās rokdarbu.

Vai arī ņemiet, piemēram, Nīderlandi. Nīderlandieši sešus gadus pēc kārtas ir ierindojušies pasaulē pirmajā vietā angļu valodas prasmju ziņā starp tiem, kam tā nav dzimtā valoda. Ne otrajā, ne pirmajā trijniekā — pirmajā vietā, pastāvīgi, ar lielu pārsvaru. Un tas rada gandrīz nepārvaramu situāciju tiem, kas apgūst nīderlandiešu valodu: vietējie iedzīvotāji pāriet uz angļu valodu, tiklīdz atpazīst ārzemnieku. Ne jau augstprātības, bet gan pieklājības un efektivitātes dēļ. Viņiem tas vienkārši ir ātrāk, kamēr jūs mokāties ar viņu rīkles skaņām.

Cilvēki, kas ir piedzīvojuši šo procesu, apraksta apburto loku: tie, kas pilsonības iegūšanai apguva holandiešu valodu, vēlāk sūdzas, ka nevar praktizēties — viņu sarunu biedri spītīgi pāriet uz angļu valodu. Man ir draugi, kas pārvarēja šo šķērsli, taču, lai to izdarītu, viņiem bija ne tikai jāpabeidz Filoloģijas fakultāte, bet arī jāprecas ar holandiešiem.

Vienā angļu valodas emuārā tika publicēta aina, ko ieraksta autors redzēja Vācijā: Jauns vīrietis sēž kafejnīcā, ēd kebabu un lasa austrieša Tomasa Bernharda biezu sējumu "Auslöschung", vienu no viņa garākajiem romāniem. Viņš sēž ārā, kad kāds viņam jautā ceļu. Viņš paskaidro vāciski ar vieglu ārzemju akcentu. Otra persona nekavējoties pāriet uz angļu valodu ar spēcīgu akcentu. Uz ko jauneklis atbild: "Atvainojiet. Es lasu Tomasu Bernhardu. Vai jūs tiešām domājat, ka es nerunāju vāciski?" Bet Vācijā tomēr nevienu ilgi nav jāpierunā pāriet uz vācu valodu. Ja nu vienīgi Berlīne. Manas vecākās meitas draudzene jau 11 gadus dzīvo Berlīnē. Angļu un krievu, krievu un angļu.

Izraēla ir atsevišķs stāsts. Žurnāliste, kuru pazīstu, septiņus gadus nodzīvoja savā vēsturiskajā dzimtenē, ne ar ko neprogresējot ivrita valodā (viņas darbs bija krievu valodā). Septiņus gadus viņa centās nonākt līdz būtībai, un būtība nekur nepakustējās. Tad viņa sāka strādāt kafejnīcā Jafā. Trīs mēnešu laikā, strādājot pie letes, viņa pavirzījās tālāk nekā iepriekšējos septiņos gados kopā. Klienti turpināja nākt, un viņi pārsvarā runāja ivritā, un nebija glābiņa.