Alžīrieši Palestīnā 1830.–1948. gadā
Reaģējot uz Francijas okupāciju Alžīrijā (1830. gadā), tūkstošiem alžīriešu pameta savu dzimteni un laikā no 1830. līdz 1918. gadam apmetās Palestīnā, kas tolaik atradās Osmaņu impērijas pakļautībā. Palestīnas Nakbas 1948. gadā vēsturiskajā Palestīnā dzīvoja vairāk nekā 6000 alžīriešu. Vairākas paaudzes bija iedibinātas lielākajās Palestīnas pilsētās (Jeruzaleme, Haifa, Jafa, Safada, Ramla), kā arī lauku apvidos Galilejā, šie alžīrieši piedzīvoja līdzīgu likteni kā palestīniešu iedzīvotāji laikā no 1947. gada decembra līdz 1949. gada jūnijam: cionistu spēki viņus piespiedu kārtā padzina uz Sīriju, Libānu, Jordāniju un Gazas joslu.
1830.–1918. gads: jauna alžīriešu kopiena Palestīnā
Kopš viduslaikiem ir notikusi liela kustība starp Magribu un Mašriku. Šīs plūsmas veicināja jaunu transporta veidu attīstība, kā arī jaunu politisko vienību (īpaši Osmaņu impērijas) parādīšanās, kas noveda pie lielākas ģeogrāfiskās un politiskās vienotības Tuvo Austrumu –Ziemeļāfrikas reģionā. Slavenas politiskās personas mudināja dibināt jaunus islāma dievbijīgus fondus Jeruzalemē, lai uzņemtu trūcīgos un Magribas svētceļniekus, kas šķērsoja Jeruzalemi ceļā uz Meku vai atpakaļceļā.
Francijas okupācija Alžīrijā 1830. gadā pamudināja tūkstošiem Alžīrijas ģimeņu bēgt no mājām un apmesties uz dzīvi arābu provincēs, kas atradās Osmaņu impērijas pakļautībā. Pats Alžīrijas pretestības vadonis emīrs Abd al Kadirs ieradās Damaskā 1855. gadā, Osmaņu varas iestādes viņam piešķīra plašus zemes gabalus Galilejas austrumos, kurus apdzīvoja Alžīrijas migranti, kas bēga no koloniālās Francijas postījumiem Alžīrijā. Safadas apgabalā 19. gadsimta 60. gados tūkstošiem alžīriešu apmetās vairākos ciematos: Marusā,Tulailā, al-Husainijā un Deišumā; pēdējo veidoja migranti no Tizi-Uzu reģiona, kas bija spiesti emigrēt uz austrumiem pēc brāļu Mokrani un šeiha al Hadada neveiksmīgās sacelšanās 1871. gadā. Tverijas apgabalā alžīrieši pārņēma vairākus vairs neapdzīvotus ciematus: Madhāru, Kafr Sabtu, Samahu, Avlamu. Apmēram desmit kilometrus uz dienvidaustrumiem no Haifas atrodas ciems Havša, ko dibināja 19. gadsimta astoņdesmito gadu beigās Alžīrijas migranti no Konstantīnas, Batnas un Umm al-Buagi. Šajos ciematos viņi saglabāja savu unikālo identitāti, apstrādājot zemi tāpat kā viņu senči Alžīrijā, saglabājot savu berberu valodu — tamazigtu (kabīlu un šaviju) — un nododot Alžīrijas kulinārijas zināšanas saviem bērniem.
Daudzi alžīrieši galvenokārt apmetās Galilejas laukos, daļēji tāpēc, ka starp šo Palestīnas reģionu un lauku apvidiem pastāv liela ģeogrāfiska līdzība ar Kabīliju, to izcelsmes reģionu, tās kalnaino reljefu, olīvu birzīm un opuncijām.
Alžīrijas migranti apmetās arī galvenajās palestīniešu pilsētās Jafā un Haifā piekrastē, kā arī Ramlā, Safadā, Tverijā un, protams, Jeruzalemē, kur atradās slavenais Magribas kvartāls, ko galvenokārt apdzīvoja alžīrieši. Šie pilsētu alžīrieši strādāja dažādās profesijās, saskaņā ar Alžīrijas reģistrācijas ierakstiem Francijas konsulātos Jafā un Jeruzalemē Britu mandāta laikā: par sargiem, tirgotājiem un pat kurpniekiem. Endogāmija jeb laulības starp Alžīrijas vīriešiem un sievietēm bija daudz izplatītākas lauku apvidos nekā pilsētu apvidos. To apstiprina lielais jaukto laulību skaits starp alžīriešiem un palestīniešu sievietēm lielākajās Palestīnas pilsētās, saskaņā ar datiem, kas iegūti no ģimenes pēcnācējiem un oficiālajiem arhīviem (reģistrācijas reģistriem, dzīvesvietas apliecībām, palestīniešu naturalizācijas pieteikumiem, vēstulēm utt.). Alžīrieši, kas dzīvo pilsētu apvidos, īpaši Jeruzalemē, ir no vairākiem Alžīrijas reģioniem: Tizi-Uzu, Konstantīnas, Umm al-Buagi, Henčelas, Biskras, Orānas, Nedromas, Blīdas un Medejas.
Lielākā daļa Alžīrijas migrantu, kas deviņpadsmitajā gadsimtā devās uz Palestīnu, izvēlējās osmaņu pilsonību. Daudzos gadījumos šo izvēli motivēja politiskas un juridiskas intereses. Šis statuss ļāva viņiem, apmetoties Palestīnā, divdesmit gadus baudīt tādas privilēģijas kā atbrīvojums no militārā dienesta un nodokļiem. Daži alžīrieši pieprasīja Francijas aizsardzību no konsulārajiem dienestiem reģionā (Jeruzalemē, Jafā, Beirūtā), kuri alka pēc daudzajām privilēģijām, ko kapitulācijas piešķīra Eiropas lielvaru protežē. Kā “franču protežē” viņi varēja izvairīties no osmaņu jurisdikcijas un tikt atbrīvoti no militārā dienesta un nodokļiem. Šī Alžīrijas migrantu dubultā spēle, kuri atkarībā no savām tā brīža interesēm apgalvoja, ka ir osmaņu vai Francijas impērijas pārstāvji, dažkārt izraisīja diplomātiskus konfliktus starp Portu un Francijas konsulārajiem dienestiem Mašrikā.
Alžīrieši un palestīnieši Palestīnā: kopīgs liktenis, 1920.–1948. gadi
Vairākus gadus pēc Lielbritānijas mandāta sākuma Palestīnā Francijas konsulāro iestāžu 1928. gadā veiktā tautas skaitīšanā tika konstatēts, ka valstī dzīvo aptuveni 4000 musulmaņu alžīriešu. Mandāta laikā Palestīnā apmetās jauni alžīrieši, tostarp karavīri, kas bija izvietoti Francijas armijā Levantē, piemēram, Mohameds Ali Imusēns, dzimis Čerčelā 1888. gadā un bija kareivis 9. Alžīrijas strēlnieku pulkā Pirmā pasaules kara laikā, kurš vēlāk bija Levantes armijas 17. Alžīrijas strēlnieku pulkā. Pēc militārā dienesta pabeigšanas Mohameds 1923. gadā pārcēlās uz Jeruzalemi, kur dzīvoja līdz savai nāvei 1940. gadā. Dati, kas apkopoti no Francijas konsulārajiem dienestiem Palestīnā, liecina, ka daudzi Alžīrijas karavīri, kuri bija pabeiguši dienestu Levantē vai dezertējuši, izvēlējās apmesties Svētajā Zemē.
Britu varas iestāžu veiktie politiskie pasākumi cionistu projekta atbalstam un lielā palestīniešu tautas mobilizācija, kas pēc tam tika nežēlīgi apspiesta, ietekmēja alžīriešu kopienas ekonomiskos, politiskos un sociālos apstākļus Palestīnā. Alžīrieši zaudēja savas privilēģijas pēc tam, kad britu varas iestādes 1922. gadā atcēla kapitulācijas; viņi vairs nevarēja izvairīties no valsts tiesu jurisdikcijas. Neskatoties uz viņu statusu kā "franču protežē", viņus turpmāk piemeklēs līdzīgs liktenis kā vietējos palestīniešu iedzīvotājus, kuri tagad cīnās pret britu okupāciju un cionistu kolonizāciju.
1936. gada 29. maijā, neilgi pēc tam, kad sākās Lielā palestīniešu sacelšanās (1936–1939) neformāla alžīriešu grupa Jeruzalemē rakstīja pilsētas Francijas konsulam, sūdzoties, ka Anglijas policija viņus ir nopietni apvainojusi pēc angļu policista slepkavības vakar Jeruzalemē. "...Kopš vakardienas policija nav pārtraukusi mūs brutāli izturēties un sist. Garāmgājēji vispirms tiek pārmeklēti un pēc tam sisti ar nūjām neatkarīgi no vecuma, pakāpes vai tautības."
Daudzi avoti apliecina alžīriešu politisko mobilizāciju pret cionistu projektu un britu okupāciju. 1934. gada 24. septembrī alžīriešu aktīvists Tahers Ferhi, pusbrālis Mahmūdam al-Atrašam, slavenajam komunistu līderim, kurš dzimis Jafā 1908. gadā, tika notiesāts uz sešu mēnešu cietumsodu par "nelikumīgu organizāciju" (atsauce uz viņa komunistiskajām aktivitātēm). 1936. gada 15. martā Ferhi tika ar varu aizvests uz Haifas ostu, kur viņš iekāpa lainerī "Providence", lai tiktu deportēts uz Alžīriju. Jafā dzimušais alžīrietis Mustafa Šerifs, palestīniešu līdera Arefa Abdula Razzika simpatizētājs, tika apsūdzēts “teroristu darbībās” un 1939. gada 30. janvārī Jeruzalemes militārā tiesa viņu pakāra. Laikraksts “Palestine Post” veltīja Mustafam Šerifam virkni rakstu, tostarp rakstu dienu pēc viņa nāves ar nosaukumu “Abdula Razzika aģents samaksā nāvessodu: El Džasairi [alžīrietim] izpildīts nāvessods Jeruzalemē”.
Alžīrieši un Nakba: palestīniešu traģēdijas atspoguļošana Francijas konsulātos Palestīnā
Saskaņā ar rezolūciju, kurā tika ieteikta Palestīnas sadalīšana (1947. gada 29. novembris), visā vēsturiskajā Palestīnā dzīvoja vairāk nekā 6000 alžīriešu. Alžīrijas kopiena Palestīnā, kas kļuva par britu apspiešanas upuri visā Mandāta teritorijā, cieta arī no 800 000 palestīniešu piespiedu izraidīšanas no savas zemes, ko veica cionistu kaujinieki laikā no 1947. gada decembra līdz 1949. gada jūnijam, (kad arābu valstu uzsāktais karš pret Izraēlu izrādījās zaudēts - JVI). Palestīnas alžīrieši nākamajā dienā pēc izraidīšanas sniedza Francijas konsuliem Levantē pirmavota stāstījums par savu piespiedu trimdu. Pastāv ļoti daudz liecību par alžīriešu piespiedu izraidīšanu, ko veica bruņoti cionistu kaujinieki. Kā 1951. gada 22. oktobrī vēstulē Francijas vēstniekam Izraēlā norādīja Francijas konsuls Haifā Pols Pekins, šie "Alžīrijas Francijas pilsoņi [...] galu galā dalās tikai ar tūkstošiem arābu zemnieku Izraēlā, kas padzīti no saviem ciemiem".
1948. gada 16. aprīlī Alžīrijas ciema iedzīvotāji Havšā, 13 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Haifas, tika padzīti no Haifas. Tiek lēsts, ka iedzīvotāju skaits pārsniedz 450, no kuriem 80 procenti patvērās Sīrijā, aptuveni 30 — Mjehmjehas bēgļu nometnē Libānā, 91 Šafa Amrā un vēl ducis Dženinā. 1949. gada 10. oktobrī četri alžīrieši no Havšas, pārstāvot savus bēgļu biedrus Sīrijā, informēja Francijas konsulu Damaskā par saviem nelabvēlīgajiem apstākļiem un prasībām
"Mēs, apakšā parakstījušies, personīgi un Hočas ciema iedzīvotāju, Kaifas [Haifas] Palestīnā, alžīriešu un Francijas pavalstnieku vārdā [...]. Ebreji mūs padzina no mūsu ciema pēc tam, kad to bija izpostījuši un atņēmuši mūsu mēbeles un ēkas, ražu un dzīvniekus. Mēs kļuvām par bēgļiem bez atbalsta Sīrijā un Libānā."
Daudzi citi alžīrieši nodeva savus stāstus Francijas konsulārajiem dienestiem. Mustafa Ben Taijebs el Manusi, dzimis Jafā 1895. gada 21. jūlijā, 1948. gada 13. novembrī rakstīja Francijas konsulam Haifā, “ka mani ir padzinuši ebreju karaspēks [...] un tagad esmu dziļā nabadzībā kopā ar sievu un diviem bērniem, bēgļi al-Bureidžas nometnē Dienvidpalestīnā [Gazas joslā].”
Vienlaikus ar cionistu spēkiem, kas padzina alžīriešus no Palestīnas, cionistu līderi apsvēra viņu repatriāciju uz Alžīriju. Francijas ārlietu ministra vēstulē Francijas konsulam Haifā 1949. gada 3. februārī ministrs informēja konsulu, ka "Izraēlas pagaidu valdība ierosina departamentam samaksāt 300 000 sterliņu mārciņu (trīs simti tūkstošu sterliņu mārciņu) summu, lai Francijas valdība varētu apmierinošos apstākļos turpināt 2000 līdz 2500 Alžīrijas izcelsmes arābu bēgļu pārvietošanu uz Alžīriju".
Uzzinot par šo kolektīvo pārvietošanas plānu, alžīrieši rakstīja Francijas konsuliem un pieprasīja atgriešanos Palestīnā, nevis Alžīrijā. Alžīrijas bēgļu no Palestīnas Sīrijā kolektīvā vēstulē, kas adresēta Francijas vēstniekam Damaskā 1950. gada 5. augustā, viņi rakstīja:
Mūsu karstākā vēlēšanās ir atgriezties savās mājās un zemēs Palestīnā, kur mēs laimīgi dzīvojam Dieva aizsardzībā. Kungs...Lambroskini ir piedāvājis mums repatriāciju uz Ziemeļāfriku. Mēs to nevaram pieņemt, jo arī tur mēs būtu svešinieki. [...] Mēs vairs nevaram pieņemt šādu piedāvājumu, jo ar to mēs atzītu savu īpašumu galīgo zaudēšanu Safadā, Tverijā, Hočē utt.
Nespējot atgriezties savās mājās Palestīnā, kā viņi būtu dedzīgi vēlējušies, vai nevēloties tikt pārcelti uz savu izcelsmes valsti, kā cerēja cionistu līderi, šie 6000 alžīrieši no Palestīnas atrada patvērumu galvenokārt Sīrijā (aptuveni 40 procenti no viņiem jeb 324 ģimenes, saskaņā ar Francijas aplēsēm) Golānas augstienēs, Damaskā, Darā, un vēlāk Jarmūkā. Libānā alžīrieši patvērās Nahr el-Baredas bēgļu nometnē ziemeļos, Burdž al-Šamali dienvidos netālu no Riepas, Mjehmjehā netālu no Saīdas un Sabrā Beirūtā. Citi patvērās Jordānijā un Gazas joslā.
Secinājums
Cilvēku migrācija un pieredze starp Alžīriju un Palestīnu joprojām ir pilnībā neatzīta tēma. Šis trūkums (kas tika atzīmēts arī palestīniešu pārcelšanās uz Ameriku gadījumā) galvenokārt tiek izskaidrots ar to, ka prioritāte tiek piešķirta nacionālajam mērogam, atstājot novārtā transnacionālo pieeju. Taču, pateicoties plašajam un daudzveidīgajam avotu klāstam — Osmaņu arhīviem, Francijas konsulārajiem arhīviem, Lielbritānijas mandāta arhīviem, Eiropas pētnieku stāstījumiem, arābu personību memuāriem, ģimenes arhīviem un liecībām —, tagad ir iespējams izgaismot Alžīrijas iedzīvotāju ceļus un pieredzi Palestīnā mūsdienu laikmetā.
Šie arhīvi, īpaši Francijas konsulāro pārstāvniecību arhīvi Palestīnā un reģionā, sniedz informāciju ne tikai par vairāk nekā 6000 alžīriešu pārvietošanos un pieredzi vēl nebijušā ģeogrāfiskā vidē (vēsturiskajā Palestīnā), bet arī, vispārīgāk, par palestīniešu pieredzi britu un cionistu koloniālisma priekšā. Francijas konsulārā "aizsardzība", kas tika piedāvāta Alžīrijas iedzīvotājiem, maz ko pasargāja no koloniālajām metodēm, kas ietekmēja palestīniešu ikdienas dzīvi, kuri tika kolonizēti laikā no 1920. līdz 1948. gadam, kā arī netraucēja viņiem atņemt savu zemi kopā ar vairāk nekā 800 000 palestīniešu.
Comments
Post a Comment