Denacifikācijas neveiksme Vācijā

 Alex Grigoryev:

Viens no neticami skaistajiem stāstiem ir par to, kā komunisti nīdēja ārā nacistus Austrumvācijā. Tiem, kas nevēlas lasīt tālāk, spoilera brīdinājums: neveiksmīgi.

Hitlera valdīšanas laikā NSDAP bija masu partija — kara beigās aptuveni katrs piektais pieaugušais vācietis piederēja tai. Sākot ar 20. gs. trīsdesmito gadu beigām, jaunieši, kas bija apmācīti bērnu un jauniešu nacistu organizācijās, aktīvi pievienojās partijai. Tāpēc ir pilnīgi iespējams, ka daži bijušie nacisti joprojām ir dzīvi.

Cilvēki kļuva par nacistiem dažādu iemeslu dēļ: galvenokārt ideoloģisku un karjeras orientētu, bet bieži vien tīri humānu. Partijas biļete ļāva viņiem palīdzēt un aizsargāt ģimenes locekļus — fiziski, intelektuāli, rasistiki vai ideoloģiski "zemākus" — no iznīcināšanas.

Pēc Trešā reiha sabrukuma sabiedrotie sāka īstenot denacifikācijas politiku — attiecīgie noteikumi tika saskaņoti konferencēs Jaltā un Potsdamā.

Katra okupācijas zona izstrādāja savus noteikumus un metodes. Amerikāņu versijā tika izmantota detalizēta anketa, lai noteiktu, vai vācietis ir uzskatāms par nacistu un, ja tā, cik bīstams viņš ir.

Ātri vien kļuva skaidrs, ka tik lielu dokumentu apjomu apstrādāt nav iespējams. Bijušie nacisti arī veidoja valsts eliti, kas nozīmēja, ka bez viņu līdzdalības valsts aparāta un ekonomikas darbība, nemaz nerunājot par drošības spēkiem, bija praktiski neiespējama.

Turklāt visi uzvarētāji medīja vācu smadzenes, neuztraucoties, ka lielākā daļa lielo zinātnieku un tehniķu nebija tikai nacisti, bet gan augsta ranga un titulēti nacisti.

Rietumos denacifikācijas process noritēja lēni un gausi, un kopumā tas nedeva nekādus būtiskus panākumus. Tas ļāva PSRS bezgalīgi kritizēt Rietumvalstis par to noziedzīgo iecietību pret nacistiem. Padomju okupācijas zona saskārās ar tām pašām problēmām, ar vienu izņēmumu: vara tika uzticēta "Maskavas vāciešiem" – tas ir, staļinistiem, nevis raibam liberāļu izlasei. Vispirms komunisti izveidoja lielāko politisko partiju Austrumvācijā — Sociālistisko Vienotības partiju, kurā niecīgā komunistiskā partija absorbēja daudzus sociāldemokrātus un pēc tam izsvieda sociāldemokrātu līderus. VDR tā valdīja līdz republikas sabrukumam.

Un šeit kļuva skaidrs, ka daudzi komunisma principi — lojalitāte partijai, uzticība vadītājam, paramilitārā disciplīna, vienveidība un vienprātība — bija ārkārtīgi pievilcīgi nacistiem. Viņi gandrīz nekavējoties tika uzņemti SVP un pēc tam Vācijas Nacionāldemokrātiskajā partijā, kas tika izveidota speciāli viņiem.

Bijušie nacisti tika vervēti valdības amatos, policijā un vēlāk bruņotajos spēkos un rūpnīcās. Jau 1948. gadā, pat pirms VDR izveidošanas, padomju okupācijas varas iestādes ziņoja par veiksmīgu denacifikācijas procesa pabeigšanu.

Rezultātā VDR ministri un, ironiski, arī manas iecienītākās bērnības sporta spēles "Dari ar mums! Dari tāpat kā mēs! Dari labāk nekā mēs!" veidotājs bija bijušie nacisti.

Toties Vācijas un PSRS vācieši un citi vācieši, kas nekad nebija bijuši nacisti, bet kuriem bija negatīva attieksme pret komunismu, piemēram, Rietumvācijas kanclers Adenauers, tika pasludināti par nacistiem.

Apvienotajā Vācijā, īpaši bijušajā VDR, joprojām ir spēcīgas nacistu atbalstošas ​​grupas un kustības.