Īsa Strazdumuižas pamiera (1919. gada 3. jūlijā) priekšvēsture vienkāršotā formā

 Ingus Viklis:

Pēc revolūcijas Krievijā jaunā boļševiku vara gribēja koncentrēties uz varas nostiprināšanu Krievijā, tāpēc nevarēja atļauties turpināt dalību Pirmajā pasaules karā. Tika noslēgts Brestļitovskas miera līgums — miera līgums starp Vāciju, Austroungāriju, Bulgāriju un Turciju no vienas puses un Krieviju no otras puses. To parakstīja 1918. gada 3. martā Brestļitovskā, mūsdienu Brestā, starp Centrālajām lielvalstīm — līgumā sauktām par Četru valstu savienību — un Krieviju. Līgums formāli izbeidza Krievijas dalību Pirmajā pasaules karā.

Līguma rezultātā Padomju Krievijas valdība atteicās no tiesībām uz tagadējo Baltkrievijas daļu, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Somijas un Ukrainas teritoriju. Līdz ar to Latvija nonāca Vācijas impērijas kontrolē. Vācijai neveicās karā Rietumu frontē, un tā meklēja izlīgumu ar Antantes valstīm. Šo un citu apstākļu kopuma rezultātā 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republika.

Taču Baltijas teritorijā pēc Pirmā pasaules kara bija palikuši vācu armijas spēki. Paralēli tam arī Krievija organizēja dažādas aktivitātes padomju varas importēšanai Latvijā un Krievijā izveidoja vēl vienu “Latvijas valdību”. Padomju Krievijas armija uzbruka un ieņēma lielāko daļu Latvijas un Igaunijas teritorijas. Pārvaldi Latvijā nodeva jau Krievijā izveidotajai Stučkas valdībai.

Ulmaņa valdība bija spiesta pārcelties uz Jelgavu, tad uz Liepāju un beigās — uz kuģa Baltijas jūrā. Šāda situācija nebija pa prātam arī igauņiem un vāciešiem. Vācu spēki no Lietuvas puses atbrīvoja Kurzemi un Zemgali no Padomju Krievijas armijas, ieņēma Rīgu un nodibināja trešo “Latvijas valdību” Andrieva Niedras vadībā.

Tajā pašā laikā igauņi kopā ar somu brīvprātīgajiem uzsāka Neatkarības karu un pamazām atbrīvoja Igauniju no Sarkanās armijas. Igauņu un somu spēkiem pievienojās Ulmaņa nosūtītais Jorģis Zemitāns, kurš Igaunijas armijas paspārnē dibināja latviešu vienības. No atbrīvoto reģionu partizāniem un brīvprātīgajiem tika izveidota Ziemeļlatvijas brigāde.

Pa to laiku Landesvērs un citi vācu pakļautībā esošie spēki, atbrīvojuši Rīgu no sarkanarmiešiem, devās tālāk pret jaunu pretinieku — igauņu un latviešu spēkiem, kas nāca no Igaunijas puses. Cēsu kaujās Ziemeļlatvijas brigāde, steigā saformētās Cēsu un Valmieras skolēnu rotas un Igaunijas armijas spēki kopīgiem spēkiem apturēja Landesvēra uzbrukumu. 21.–23. jūnijā izdevās vācu spēkus atspiest, un līdz ar to igauņi uzskatīja Igauniju par atbrīvotu. Tāpēc 23. jūnijā Igaunijā svin Uzvaras dienu. Tālāko karadarbību igauņi sauc par Landesvēra karu.

Taču cīņas ne ar vāciešiem, ne krieviem ar to nebeidzās. Igauņu un latviešu spēki tuvojās Rīgai, un viņi Rīgu, visticamāk, arī ieņemtu. Sabiedrotie — angļi, franči un amerikāņi — lai izvairītos no Rīgas sagraušanas un izrēķināšanās ar vāciešiem, mudināja uz pamiera noslēgšanu. Sarežģītu daudzpušu sarunu ceļā tas tika noslēgts Strazdumuižas pamatskolas namā, kas atradās aptuveni tagadējā tramvaja galapunkta vietā.

Daudzi šo pamieru vērtē neviennozīmīgi, jo tas ļāva vāciešiem pārformēties un vēlāk noveda līdz Bermontiādei. Bet tas jau ir cits stāsts.

P.S.

Foto no Igaunijas Nacionālā arhīva. Skats uz Juglu no Baložkalna puses 1919. gada 3. jūlijā. Foto redzamas arī Grunduļu mājas, kuras atradās apm. tagadējā "Juglas centra" vietā.