Jautājums, kas neliek man mieru

 Olga Kromere:

19. gadsimta beigās ebreji sāka ierasties Palestīnā, meklējot labāku dzīvi. Bēgot no pogromiem, piespiedu pārvietošanas, procentu nodokļiem, apmetņu zonas, pazemojuma, bada un nabadzības.

Pirms Pirmā pasaules kara viņi uzskatīja Palestīnu par "nacionālo pavardu", vietu, kur viņi varētu dzīvot starp saviem ļaudīm, saskaņā ar savu ticību un paražām. Par valsti nebija runas. Hercls, protams, par to rakstīja daudzos savos darbos, īpaši savā darbā "Ebreju valsts" ("Der Judenstaat"), taču tas bija tikai sapnis.

Maksimums, uz ko cionisti reāli cerēja, bija autonoma province Osmaņu impērijas sastāvā.

Oficiālais mērķis, kas tika pieņemts Pirmajā cionistu kongresā 1897. gadā, bija "izveidot publiski un juridiski garantētas mājas ebreju tautai Palestīnā". Vārda "valsts" tur nebija. Vispār. Balfūra deklarācija, kas tika pieņemta 1917. gadā pēc Osmaņu impērijas sabrukuma, solīja to pašu: "ebreju tautas mājas izveidošana Palestīnā".

Nevis valsts, bet gan mājas. Daudzi cionistu līderi publiski atbalstīja šo formulējumu.

20. gadsimta 20. gados Palestīnā tika ebreju uzceltas skolas un slimnīcas, tika iegādāta zeme un pārveidota par lauksaimniecības apmetnēm — kibuciem,— un tika izveidota arodbiedrība un Pasaules ebreju aģentūra, lai piesaistītu līdzekļus Palestīnas attīstībai. Viss bija ļoti praktiski un saprotami. Par neatkarīgu valsti vēl nebija runu.

Viss notikušais bija ļoti izdevīgs arābu iedzīvotājiem: tika uzlabota infrastruktūra, medicīniskā aprūpe un ceļi, radītas darbavietas. Neskatoties uz atsevišķiem arābu vardarbības uzliesmojumiem, līdz pat 20. gadsimta 20. gadiem daudzi ebreji ticēja, ka līdzāspastāvēšana ir iespējama. Taču 1921. gadā Amins al Huseini kļuva par Jeruzalemes muftiju, un desmit gadu laikā viss mainījās. Al Huseini, arābu nacionālists un atklāts antisemīts, vēlāk kļuva par nacistiskās Vācijas sabiedroto un no Berlīnes izplatīja antisemītisku propagandu. Tikmēr viņš veica šo propagandu Palestīnā, un 1929. gadā notika šausminošais Hebronas grautiņš. Ebreji saprata, ka neviens viņus neaizsargās, izņemot viņus pašus. Sāka aktīvi veidoties pašaizsardzības vienības, kas kļuva par nākotnes Izraēlas armijas pamatu. Un cilvēki sāka domāt, kas notiks, kad briti aizies.

Līdz 20. gadsimta 30. gadiem visas ilūzijas bija zudušas. Arābu sacelšanās 1936.–1939. gadā ar daudziem ebreju upuriem palīdzēja tās pilnībā kliedēt. Lielbritānijas ierobežojumi ebreju imigrācijai, bēdīgi slavenā 1939. gada Baltā grāmata, veicināja skaidru izpratni par to, kurā pusē ir briti.

Svarīgs pagrieziena punkts bija Pīla komisija. Pirmo reizi Lielbritānija oficiāli ierosināja sadalīšanu un ebreju valsts un arābu valsts izveidi. Išuva (Palestīnā atgriezušos ebreju) līderis Dāvids Ben-Gurions bija gatavs pieņemt gandrīz jebkuru kompromisu. Viņš apgalvoja, ka jāpieņem viss, ko var sasniegt, un tad dzīve rādīs, kas sanāks. Tas izraisīja nopietnas debates cionistu kustībā, taču tās nekad negāja tālāk par to.

Tikai 1942. gadā, notiekošo konfliktu ar arābiem un Eiropas ebreju holokausta laikā, saprotot, ka draudzība ir izjukusi un ka labāk būtu norobežoties no kaimiņiem ar žogu, cionistu kustība oficiāli izvirzīja jaunu mērķi: atsevišķas ebreju valsts izveidi.

Pagāja simts gadi.

20. gadsimta beigās Eiropā ieplūda pūļi arābu un musulmaņu imigrantu, bēgot no kariem, postījumiem un bada. Ievērojama daļa no viņiem nespēja integrēties ne Eiropas kultūrā, ne Eiropas dzīvesveidā. Viņi atkāpās savos anklāvos, pārveidojot veselus Eiropas pilsētu rajonus par savas pamestās dzimtenes līdzību – mošejas, šariats, halāls, hidžabs, lūgšanas Eiropas laukumos, pretī esošās baznīcās un katedrālēs. Arvien biežāk dzirdami saukļi, kas aicina Eiropu kļūt par šariata dominētu telpu.

Un tie paši cilvēki, kas ebrejus sauc par kolonizatoriem, tieši tādos pašos apstākļos pieņem šos migrantus, rūpējas par viņiem, palīdz viņiem un pat veicina viņu vēlmi palikt pašiem tā sauktā multikulturālisma ietvaros. Kāpēc?

Tie bija citi laiki, man pateiks. Pasaule vēl nebija sasniegusi mūsdienu tolerances līmeni. Bet tad izrādās, ka arābi 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā neizrādīja pietiekamu toleranci, un viņi ir vainojami konfliktā, kas ieildzis jau gadsimtu.

Un, ja viņiem bija taisnība, tad mūsdienu eiropieši kļūdās, jo ir pilnībā zaudējuši spēju mīlēt un aizstāvēt savējos.

Un, ja eiropiešiem ir taisnība, tad lielākais globālais progress pēdējo simts gadu laikā ir tas, ka Rietumu pasaule ir sākusi baidīties būt pati par sevi. Jūs nevarat svinēt Ziemassvētkus; tas aizskar musulmaņu jūtas. Jūs nevarat skolās runāt par holokaustu; tas aizskar musulmaņu jūtas. Jūs nevarat pieprasīt, lai meitenes skolās nevalkātu hidžabu, jūs nevarat publicēt noziedzības statistiku, jūs nevarat izraidīt nelegālos imigrantus.

Eiropa vairs nevar būt Eiropa. Amerika vairs nevar būt Amerika. Ņemot vērā iepriekš minēto, ir saprotams, kāpēc Izraēlas vēlme palikt Izraēla — valsts ar vienlīdzīgām tiesībām visiem, bet ar ebreju identitāti, vēsturi, kultūru un vērtībām. — izraisa tik niknu aizkaitinājumu.