Mūsu apkaimju tumšā vēstures lapaspuse
Daudziem juglēniešiem un tuvāko apkaimju iedzīvotājiem Strazdumuiža pazīstama ar savām skaistajām, senajām muižas ēkām, skaisto parku ezera krastā, un, protams, ar neredzīgo biedrības ēkām.
Un dažs labs vēl varbūt būs dzirdējis, ka Strazdumuižas pamatskolā tika parakstīts vēsturiskais Strazdumuižas pamiers, kas 1919. gada 3. jūlijā pielika punktu karadarbībai starp Igaunijas armijas un Antantes sabiedroto pārstāvjiem no vienas puses, un Baltijas landesvēru ar Dzelzsdivīziju no otras.
Bet ir arī vēl kas.
Kaut kas, par ko nav atstāta neviena piemiņa ne Strazdumuižā, ne Juglā, un tikai ļoti cītīgi un ilgi meklējot, varbūt atradīsies daži teikumi latviski par to internetā.
Tātad.
Daži fakti :
Strazdumuižas koncentrācijas nometne.
Oriģinālvalodā - KONZENTRATIONSLAGER STRASDENHOF.
*Izveidota 1943. gada 1. augustā kā Kaizervaldes koncentrācijas nometnes (Kaiserwald, Mežaparks) filiāle, satelītnometne.
*Atradās Juglā, Vidzemes šosejā (Widzemer Chaussee, tagadējā Brīvības gatve), 1827. gadā celtajā Strazdumuižas kokvilnas manufaktūras ēkā un tai pieguļošajā teritorijā (ēka redzama bildēs).
*Nometnē bija izvietoti Latvijas, Lietuvas, Vācijas un Ungārijas ebreji.
*Pirmie nometnes "iemītnieki" bija 160 vīrieši, kurus atveda no Rīgas geto, kas tika likvidēts 1943. gada 2. novembrī.
*Sākot ar 1943. gada oktobri/novembri, uz nometni, no tikko likvidētā Viļņas geto, nogādāts ap 1700 sieviešu un daži desmiti vīriešu, kuri pa starpu jau bija paspējuši "izbaudīt" arī Kaizervaldes "viesmīlību" pāris nedēļu garumā pirms, beigu beigās, tika nogādāti Štrasdenhofā.
*Ieslodzītie galvenokārt tika nodarbināti Vācijas "AEG" elektroierīču ražošanas koncerna labā (kurš vācu okupācijas laikā bija pārņēmis Latvijas "VEF" uzņēmumu), celtniecībā (arī sievietes) un auduma izstrādājumu ražošanā.
*Nometnē bija "priekšzīmīga" disciplīna - pēc pirmā signāla ieslodzītajam bija jāceļas augšā, steigā jāsakārto savu guļvietu, jānomazgājas, lai paspētu pēc otrā signāla būt ierindā, jau darba gatavībā.
Tika piekoptas regulārās nakts pārbaudes.
Ja ieslodzītais nepamodās pēc signāla, uzreiz neizlēca no guļvietas, kaut nedaudz kavējās, varēja tikt bargi sodīts - nostādīts uz ceļiem uz visu nakti, vai ieslodzītajam pat varēja tikt liegts ēdiens.
Ja ieslodzītais apslima un nespēja iziet uz darbu - automātiski varēja tikt pieskaitīts pie kandidātiem uz iznīcināšanu.
Visplašāk dzīvi (ja tā to var nosaukt) un sadzīvi Štrasdenhofā aprakstījusi Lietuvas ebreju rakstniece Marija Rolnikaite, ieslodzītā nr. 5007, kura 1943. gadā 16 gadu vecumā tika atvesta uz nometni no Viļņas geto.
Esot geto un nometnēs, Marija pierakstīja piedzīvoto dienasgrāmatā, kā arī sacerēja dzejoļus.
Un viens no tiem dzejoļiem, «Štrasdenhofas himna», kļuva par ebreju Pretošanās kustības cīņas dziesmu.
Ieskatam, šeit būs daži fragmenti no Marijas Rolnikaites 1963. gada memuāru grāmatas "Tas jāpastāsta...".
(latviski avotu neatradu, nācās iztulkot no krievu valodas pašam) :
"...Kad visi "nomazgājās", mūs sadzina kravas mašīnās. Katrā pa diviem sargiem.
Sākām braukt.
Ārā jau tumšs. Mēs izbraucām no meža un nogriezām uz šosejas.
Šoreiz brauciens nebija ilgs. Mēs iebraucām kaut kādā lielā sētā. Sētai apkārt augsta akmens siena, virs tās vairākas dzeloņstiepļu rindas un lampas.
Baraku nav. Ir tikai viena milzīga ēka.
Sētas galā ir nojume ar lampām, kuras stipri šūpojas no vēja. No tās puses nāk patīkamas smaržas. Vai tiešām tā ir virtuve un mums beidzot iedos zupu?
Mums liek sarindoties vācietis civildrēbēs.
Tumšs pusmilitārs kostīms un cepurīte, ļoti līdzīga tām, kuras nēsā ieslodzītie.
Vācietis mūs saskaitīja un lika nekustēties no vietas, bet pats aizgāja.
Bailīgi lūkojoties apkārt, pie mums pienāca daži vīrieši.
No viņiem mēs uzzinājām, ka nometne saucas Štrasdenhofa un tā atrodas Rīgas pievārtē - Juglā.
Nometne ir jauna. Pagaidām šeit ir tikai 160 vīriešu no Rīgas geto. Sieviešu vēl nav, mēs esam pirmās. Dzīvosim mēs šajā lielajā mājā. Tā ir bijusī fabrika. Vīriešu bloks ir pirmajā stāvā, mūsējais būs ceturtajā. Kur mums nāksies strādāt, šie vīrieši nezin.
Paši viņi tiek nodarbināti celtniecībā. Darbs ir ļoti grūts, pie tam, viņiem jāstrādā badā.
Vācietis, kurš mūs skaitīja, Hanss, ir nometnes vecākais.
Viņš arī ir ieslodzītais, jau astoņus gadus, dažādās nometnēs. Par ko - nav zināms.
Nometnes komendants ir esesietis, unteršārfīrers, briesmīgs sadists.
Pēkšņi vīrieši steigā izklīda, pamanīja tuvojošos unteršārfīreru. Tas mūs vēlreiz izskaitīja un aizgāja. Drīzumā Hanss lika atnest segas un sāka tās dalīt. Man atkal nepaveicās : segas vietā es dabūju lielu laucinieku lakatu. Vai tas mani spēs sasildīt?
Pēc tam mūs "pacienāja" ar aukstu zupu un sadzina augšā uz ceturto stāvu.
Šeit ir mūsu bloks. Izskatās pēc kazarmām. No dēļiem sasistās trīsstāvu lāvas.
Uz lāvām uzmesti maisi, ko izmantot kā matračus un spilvenus.
Hanss pavēlēja katrai ieņemt savu vietu.
Tagad mums jāliekas gulēt. No rīta, izdzirdot signālu, mums būs acumirklī jāceļas un jāskrien uz sētu mazgāties.
[...]
Sāka aust saule. Mums atkal lika sakārtoties ierindā.
Atnāca unteršārfīrers ar saviem palīgiem un uzraugiem.
Mūs sadalīja pa grupām un sāka vest.
Pirmā grupa aizgāja taisni, bet mēs nogriezām pa labi. Atnacām uz celtniecības objektu.
Šeit jau strādāja vīrieši no mūsu nometnes, kurus aizveda strādāt uzreiz pēc pārbaudes.
Man lika nēsāt akmeņus.
Vīrieši bruģē ceļu starp topošajām barakām.
Citas sievietes vagonetēs ved klāt akmeņus, bet mums tie jāpienes klāt bruģētājiem. Uzraugi pat ne uz minūti nenolaiž no mums acis.
Vagonetēm jābūt pilnām, tās jāstumj skrienot un tikai četratā; jānēsā akmeņus mums arī skrienot; un vīriešiem ar tiem ātri jāizklāj ceļš. Viss jādara ātri un labi, savādāk mūs aizvedīs nošaut.
Akmeņi ir ļoti smagi.
Nest vienu akmeni divatā nav ļauts.
Ripināt arī nedrīkst.
Sarunāties darba laikā arī aizliegts.
Nokārtot dabiskās vajadzības ļauts tikai vienreiz dienā, turklāt jāsagaida, kad savāksies pietiekams skaits cilvēku.
Pa vienai uzraugs neved.
Kā par spīti, lietus nepārstāj gāzt.
Pirkstus esmu uzplēsusi līdz asinīm.
Tie ir kļuvuši zili, piepampuši, baiss skats.
Beidzot izdzirdam svilpes signālu uz pusdienām.
Mūs ātri izkārtoja ierindā un aizveda uz nometni.
Tie, kuri pienāca pirmie, uzreiz dabūja zupu, bet mums bija jāgaida, kamēr tie to izdzer un atbrīvo bļodiņas. Mēs tos steidzinājām. Baidījāmies, ka nepaspēsim.
Un tā arī sanāca.
Es tikko dabūju nodzert dažus mazus malciņus, bet uzraugi jau sāka visus atkal kārtot ierindā.
Izsita man no rokām bļodu, zupa izlija.
Bet man, izjūtot vēl lielāku bada sajūtu, bija atkal jāstājas ierindā.
Atkal staipu akmeņus. Tagad tie liekas vēl smagāki.
Un lietus sāk kaitināt vēl vairāk.
Viens akmens man izslīd no rokām un trāpa tieši uz kājas.
Ar grūtībām sagaidīju, kad beidzot pienāks vakars.
Atgriežoties nometnē, mēs dabūjām pa maizes gabaliņam un duļķainu ūdeni, vietējo "kafiju".
Es to visu apriju turpat sētā, nebija pacietības gaidīt, kamēr tikšu uz ceturto stāvu. [...]
Es jau esmu kaut cik iemanījusies nēsāt akmeņus, bet tagad vēl liek tos skaldīt. Es, protams, to neprotu. Iesitu ar āmuru, bet akmens paliek tāds pats, vesels.
Iesitu stiprāk, un nošķēlās tikai maza lauska, un tā pati ielidoja man sejā.
Seja asinīs, sāp, un man ir bail savainot acis.
Bet uzraugs kliedz, steidzina.
Viens vīrietis piedāvājās mani iemācīt, bet uzraugs neatļāva : man pašai ir jāiemācās.
Aizveru acis, raudu no sāpēm un aizvainojuma, un dauzu. [...]
Lūdzu visiem, kurš atradīs kādu zīmuļa gabaliņu, aizdot to man.
Vajag steidzami atjaunot nozaudētos geto pierakstus.
Cik labi, ka mana mamma mani mācīja visu pierakstīto iegaumēt no galvas.
Bet pierakstu bija tik daudz, baidos, ka varu arī kaut ko aizmirst.
Visu dienu, dauzot akmeņus, atsaucu visu atmiņā, atkārtoju.
Bet apstāties nedrīkst - aizmirsīšu.
Pie tam, arī šejienes dzīvi man pagaidām nākas "pierakstīt" savā prātā.
Ir zīmulis!
Kāds no vīriešiem man "pārsūtīja" (atmeta, kamēr uzraugs neskatījās).
Papīrs nav problēma. Šeit mētājās daudz tukšu cementa maisu, ar kuriem mēs aptinam savas kājas (zeķes mums netika piešķirtas).
Gan kājām silti, gan var bez jebkāda riska ienest papīru nometnes teritorijā. [...]
Joprojām skaldu akmeņus. Seja mazliet sadzijusi, lauskas vairs ne tik bieži lido uz sejas pusi - esmu iemācījusies.
Bet strādāt tāpat joprojām ļoti grūti, auksts, slapjš.
Mēs neredzam nevienu cilvēku no brīvības; nezinām neko par to, kas notiek frontē, bet pēc hitleriešu noskaņojuma grūti uzminēt.
Ļoti ilgojos pēc mammas.
Vai tiešām viņas vairs nav?
Vai tiešām bērnus arī nogalināja?
Viena sieviete man stāstīja, ka nacisti īsteno šausmīgus pētījumus - dīrājot nost ādu; veselam cilvēkam nogriežot kāju un piešujot vietā suņa kāju.
Bet bērniem izsūc asinis.
No vēnām, līdz bērns miris nokrīt. Neticami! Tas ir briesmīgi, nevar būt!
Vai tiešām arī Ruviku (mazo brāli) viņi tā ir nomocījuši?!
Nekādi vairs nevaru tikt vaļā no šīm vīzijām...
[...]
No rīta, pēc pārbaudes, mēs tikām sarindoti pa brigādēm, Hanss izvēlējās piecdesmit sievietes (mani ieskaitot) un lika pievienoties citai brigādei, kura dosies uz "Juglas manufaktūru".
Beidzot būs beigušās manas ciešanas!
Vairs nevajadzēs grūst tas briesmīgās vagonetes un mirkt lietū.
Soļojam pa nezināmu ceļu.
Ir dīvaini būt par jauniņo : viss nepazīstams, nav zināms, kas sagaida priekšā.
Piedevām, man ir bailīgi, jo es pavisam nestādos priekšā, kā vajag aust.
Atveda uz fabriku. Tie, kuri šeit strādā no pirmās dienas, izklīda katrs pie savām aužamajām stellēm.
Bet mēs, jauniņās, spiedāmies stūrī, cenšoties nevienam netraucēt.
Troksnis. Viss griežas, klaudz, dauzās. Mūsu brigadiere ar latvieti (acīmredzot, ar meistaru) mūs katru pa vienai aizved pie stellēm un liek mums mācīties no audējām latvietēm.
Skatos un neko nesaprotu. [...]
Vēroju, ko dara citas. Vienas, tāpat kā es, tikai skatās, bet citām jau kaut kas tiek mācīts. Beidzot arī mana skolotāja attapās un parādīja, kā siet audēju mezglu.
Kad skatos, kā to dara viņa, viss ir viegli saprotams, bet kad savos raupjajos pirkstos diegu paņemu pati, diegs izslīd ārā un man nekādīgi nesanāk uztaisīt mezglu.
Līdz pašam vakaram mana latviete man vairs neko neparādīja : man bija jāiemācās ātri uzsiet mezglu.
Laiks vilkās vēl lēnāk, nekā celtniecībā (jaunā vietā tas vienmēr tā ir), bet viss nav slikti - vismaz šeit ir silti.
Toties vakarā, kad izgājām laukā, likās, ka ir kļuvis vēl aukstāks.
Atpakaļ uz nometni es vilkos galīgi apdullusi, galvā dunoņa, viss kladz un dauzās.
Pat ēst vairs negribas tik stipri, kaut arī no vakardienas neko nebiju ēdusi.
Tagad mēs esam sākušas ēst pat divas reizes dienā - pusdienās mums dod zupu, bet vakarā maizi ar, tā saucamo, "kafiju".
Retajām no mums pietiek gribasspēka pārlauzt šo maizes riecieniņu uz pusēm, lai atstātu otru pusi uz rītu.
Mēs visas zinam, ka to ir nepieciešams darīt un katra no mums vairākkārt ir mēģinājusi atstāt maizi arī rītam, bet nekas no tā nekad nesanāk.
Atliek man atstāt kaut mazu maizes gabaliņu, es obligāti pamostos naktī un vairs nevaru aizmigt, kamēr neizvelku, zem sava siena maisa paslēpto, maizes gabalu un to neapēdu.
[...]
No otrā bloka karavīri izved ārā divas rīdzinieces gados. Viņas ir slimas un uz pārbaudi nebija izgājušas. Viņas tiek vestas uz melnām mašīnām. Citi zaldāti ņem nost bērnus ierindas beigās stāvošajām sievietēm.
Pirmajā mirklī neviens neko nesaprata, bet pēkšņi sākās skaļa kliegšana.
Mātes metās pie mašīnām, negrib atdot savus bērnus, raud, kliedz, nolād. Viena lūdzas sargam, lai viņš viņai ļautu braukt līdzi kopā ar dēlu. Cita krīt uz zemes un saķer zaldātu aiz kājas, lai tas nevarētu aiznest projām viņas bērnu. Bet zaldāts iesper viņai ar zābaku pa seju un aiziet ar, līdz asarām kliedzošo, bērnu uz rokām.
Jauna sieviete cenšas ar spēku izraut savu bērnu, kož zaldātam, bet divi citi zaldāti saķer sievieti, aizlauž tai rokas aiz muguras un novelk malā. Viņa bezpalīdzīgi cenšas izrauties no viņu rokām, kratās, kliedz, bet izrauties viņai tomēr nav pa spēkam.
Viena māte pati nes meitiņu uz mašīnu.
Hitlerietis saķer mazulīti, grib iemest mašīnā, bet meitenīte apskauj viņu ap kaklu un cieši piespiežas klāt.
Māte saķer savu galvu un nokrīt uz zemes bez spēkiem.
Zaldāts pārkāpj viņai pāri un iegrūž meitenīti mašīnā.
Tiek vestas arī vecās sievietes.
Mātes metas pie viņām, lūdz tās pieskatīt bērnus, izkliedz bērnu vārdus, rāda kurā mašīnā tie atrodas.
Šaušalīgi atspīdot melnajiem sāniem, mašīnas aizbrauc. Mātes paliek šeit.
Viņas raud, kliedz, plēš sev ārā matus.
Noģībušo māti vēljoprojām nespējam atgriezt atpakaļ pie samaņas.
Viņa guļ, konvulsīvi rokā saspiežot zemes piku, no kuras spraucas izdīgušie zāles stiebriņi..."
*** *** ***
Tas nebūt nav viss, bet, domāju, ar šo pilnīgi pietiek...
Kāds teiks "jā, bet Štrazdenhofas nometne bija vienkārši darba nometne, nevis "nāves nometne" un uz šejieni netika vesti cilvēki ar mērķi tos masveidā nogalināt".
Jā, tā ir, šī bija darba nometne.
Bet tas tāpat nemazina visas ciešanas, kurām izgāja cauri cilvēki, kuri šeit tika nostrādināti vergu darbā, daudzi no kuriem mira no bada, darba un uzraugu zvērībām.
Tāpat tas nepadara mazāk nozīmīgu faktu, ka no 2000 ieslodzītajiem kopumā, tika nošauti no 600 līdz 700 cilvēku (dažos avotos pat 1200).
Īpaši slepkavības pieņēmās sparā 1944. gada vasaras beigās līdz ar ziņām par Padomju karaspēka tuvošanos, un nacisti sāka steigšus gatavoties ieslodzīto evakuēšanai uz citām nometnēm.
Darbam nederīgie tika iznīcināti.
Pēc avotiem, īpaši nacistu zvērībās izcēlās kāds esesietis ar uzvārdu Hofmanis un Štrasdenhofas komendants Dērings.
Kaut arī Štrasdenhofa kalpoja galvenokārt kā darba nometne, šeit arī notika masveida "iznīcināšanas akcijas", visvairāk izcēlušās no tām akcijas 1944. gada 28. jūlijā un 3. augustā.
Vairāki simti cilvēku, kuri tika atzīti par darbnespējīgiem (lielākoties cilvēki jaunāki par 18 un vecāki par 30), nošauti turpat uz vietas - 500 metru attālumā no Juglas dzelzceļa stacijas un 30 metru attālumā no Vidzemes šosejas (tagadējās Brīvības gatves).
Daudzi no iznīcināšanai paredzētajām vecuma grupām, mēģināja noslēpties, bet tika atrasti un nošauti.
Daudzi tika aizvesti arī uz bēdīgi slaveno Biķernieku mežu.
Bet dažiem tomēr izdevās arī izglābties, ir ziņas par kādu rabīnu Špicu, kurš bija paslēpies Strazdumuižas manufaktūras lielajā skurstenī.
1944. gada 6. augustā un septembrī, strauji tuvojoties Padomju karaspēkam, nometnes izdzīvojušie un strādāt spējīgie ieslodzītie kopā ar pārējo Kaizervaldes filiāļu ieslodzītajiem, tika steidzami evakuēti uz Štuthofas koncentrācijas nometni okupētajā Polijas teritorijā, netālu no Dancigas (Gdaņskas) pilsētas.
Līdz ar to, baisajam posmam Strazdumuižas vēsturē, beidzot tika pielikts punkts.
Kaut arī Juglas apkaime šo daudzo gadu desmitu gadu laikā ir krasi mainījusies, tomēr pati Strazdumuižas manufaktūra joprojām lepni stāv Juglas ezera malā, bet...
Vēl līdz šim pašam brīdim slepkavību vietā nav uzstādīta nekāda piemiņas zīme, nav arī piemiņas zīmes pašai nometnei kopumā.
Pat ne mazas, nodriskātas, ar sūnām apaugušas, plāksnītes.
Nekā.
Ir par ko padomāt...
Jā, protams, ka tas nav nekas tāds no Latvijas pagātnes, ko var atcerēties ar prieku, vai lepnumu, bet tas nenozīmē, ka vēsturi vajag censties aizmirst, slēpt, vai vēl jo vairāk - izdzēst pavisam.
Jo...
Tie, kuri nespēj atcerēties pagātni, ir nolemti to atkārtot. /Džordžs Santajana/
P.S.
Spriežot pēc visiem internetā atrastajiem rakstiem, šis uz doto brīdi būs visplašākais raksts par Štrasdenhofas koncentrācijas nometni.
Avoti :
*https://www.museumoffamilyhistory.com/cl-pt3.htm
*YouTube kanāls "Igor DroneTravel" - https://youtu.be/jXvktyD-hoY
*https://www.riga-komitee.eu/en/fates/memoirs-of-herman-d-neudorf
*https://www.testifyingtothetruth.co.uk/viewer/metadata/106474/1/eng/
*https://forum.myriga.info/index.php?s=863c9bb3ed75f0f54c7cdd8474ab0763&showtopic=348&st=200&p=11699&
*https://www.jewishledger.com/2017/04/holocaust-survivor-henny-simon-91-dies-car-accident/
*http://retromap.ru/0020090_1519415_z14_56.988663,24.248156
*Max Kaufmann - "Churbn Lettland: The Destruction of the Jews of Latvia"
*М. Рольникайте - "Я должна рассказать", 1965 г.
*Jāņa Pimbera privātais fotoarhīvs
Comments
Post a Comment