Par kolonistu grupas vardarbību Kusrā

Haims Naimarks:

Kā jūs, iespējams, esat redzējuši pēdējās nedēļas laikā, kolonistu vardarbības vai terorisma jautājums (lai kā jūs būtu noskaņoti, bet es domāju, ka vārds terorisms šajā konkrētajā gadījumā ir diezgan piemērots) ir bijis aktuālāks nekā jebkad agrāk.

Izraēlas aizsardzības spēki (IAS) četras dienas nespēja nodrošināt palestīniešu ģimenei Kusrā piekļuvi viņu mājām kolonistu blokādes dēļ.

To visu nosodīja Maiks Hakabi, Izraēlas draugs, kuru diez vai var turēt aizdomās par nepatiku pret mums; viņš pat cenšas izvairīties no vārda "kolonisti" lietošanas. ...Hakabi skaidri pateica, ka viņš runā par nelielu grupu, kuru neatbalsta Izraēlas sabiedrības pamatsabiedrība, un viņam ir taisnība. Lielākā daļa Izraēlas sabiedrības, un jo īpaši kolonistu iedzīvotāji, neatbalsta šos cilvēkus un viņu rīcību.

Armijas personāla trūkuma dēļ uz vietas ieradās rezervisti un pievienojās lūgšanām priekšpostenī (jo viņiem vajadzēja tam vietu). Pēc tam izplatījās videoieraksti, kas to attēloja kā "armijas solidaritāti ar kolonistu vardarbību" — kas, protams, ir meli.

Viens no galvenajiem šo situāciju iemesliem, pēc daudzu domām, ir tas, ka 2024. gada novembrī armijai tika atņemtas pilnvaras piemērot administratīvus arestus kolonistiem, tādējādi atceļot ātro mehānismu pārkāpēju neitralizēšana.

Tas tika atcelts pēc simtiem nepatiesu apsūdzību (no kreisās puses), kas ir saprotams, taču rezultāts bija vēl sliktāks, jo no juridiskā viedokļa situācija Kusrā bija nepārprotama - kolonistu pārkāpēji atteicās pamest slēgto militāro zonu, kas Izraēlas uzskatā ir kriminālnoziegums.

Lielākā daļa labējo politiķu tagad ārkārtīgi baidās no iesaistīšanās šāda veida vardarbībā (piemēram, arestos un notiesāšanā) un tāpēc mēģināja vienkārši "klusi nojaukt priekšposteni", taču tas neizdevās.

Kāpēc viņi baidās? Tuvojas vēlēšanas, un mūsu sabiedrība, ne bez žurnālistu palīdzības, kuri bieži melo un pārspīlē par situāciju Jūdejā un Samarijā, reaģē ārkārtīgi asi un negatīvi uz reakcijām attiecībā uz kolonistu apmetnēm.

Es vēlos to rakstīt kā labējā spārna cilvēks, kurš regulāri apmeklē Štahimu, kurš plāno tur agrāk vai vēlāk iegādāties īpašumu un kurš uzskata Jūdejas un Samarijas (palestīniešu Rietumkrasta) teritoriju par neatņemamu Izraēlas sastāvdaļu.

Es zinu, ka mēs visi reaģējam ārkārtīgi negatīvi uz apmetņu kritiku vai kolonistu apvainojumiem vardarbībā, jo šāda kritika bieži vien ir pārspīlēta, balstīta uz uzpūstiem skaitļiem un meliem, un apzināti novirza uzmanību no palestīniešu terorisma. Tomēr tas nenozīmē, ka no dažu kolonistu puses nav vardarbības, un tas ir nopietns trieciens mūsu valstij un tautai – gan morāli, gan stratēģiski.

Mēs nevaram atļauties pievērt acis uz mūsu puses vardarbības gadījumiem un likuma pārkāpumiem, jo ​​melošana par tiem ir ierocis pret mums. Tieši tāpēc mēs to nevaram.

Jebkura kustība — politiska vai reliģiska — piesaista ļoti dažādus cilvēkus.

Idejas, ar kurām mēs dalāmies, piesaista ne tikai mūs pašus, bet arī cilvēkus ar ļoti dažādām īpašībām, tostarp muļķus, blēžus, sadistus utt. Mums katram ir savs īpašību saraksts, ko mēs nevēlētos redzēt savos līdzīgi domājošajos.

Dažas lietas var paciest; muļķi un nezinātāji bieži vien nav vainojami pie tā, ka ir tādi. Un mēs varam mēģināt koncentrēties uz viņu citām īpašībām.

Ir īpašības, kuras nevajadzētu piedot.

Viena no manām personīgajām brīdinājuma zīmēm atskan, kad redzu pogromus (grautiņus).

Piemēram, kad tie ir mūsu, ebreju labējie reliģiskie pogromisti. Ir daži. Es zinu, esmu viņus redzējis.

Un jā, viņi ir mūsējie. Organiska solidaritāte ar viņiem izpaudīsies, kad viņi būs jāaizstāv no ienaidnieka. Tas, ka viņi ir mūsējie, nekur nepazudīs.

Bet tas nenozīmē, ka esmu gatavs pieņemt viņu rīcību. Es vēlos redzēt, kā viņi tiek saukti pie atbildības, un, ja viņi tiek atzīti par vainīgiem, es vēlos redzēt, kā viņi tiek sodīti.

Viņi ir mūsu apkaunojums. Tas, ka otra puse demonstrē viņu kaunu, man neuzliek nekādus pienākumus.