Skolas Nīderlandē

 Viktorija Hoglanda:

Nīderlandē bērni sāk skolu četru gadu vecumā. Tūlīt pēc dzimšanas dienas, nevis 1. septembrī. Jā, tā ir piecu dienu nedēļa. Ir aprūpe pēc skolas un pirms skolas. Tātad teorētiski jūs varat atvest savu bērnu septiņos no rīta un atstāt viņu pie skolotājiem, kuri pēc tam atvestu viņu uz stundām.

Nav brīnums, ka mūsu neprātīgais pulciņu, ārpusklases aktivitāšu un bagātināšanas nodarbību kults nav īsti guvis panākumus ar tik stingru grafiku. Vienkārši nav laika. Paķer iekost un joz tālāk...

Starp citu, ēdiens ir mātes sāpes. Jā, pusdienās viņiem ir sviestmaizes. Un šķiet, ka visiem pie tam veseli vēderi. Nē, es, kas audzināta ar "karstu, karstu ēd!", nevaru izskaidrot šo parādību.

...Agrās pirmsskolas rītos mani bērni var paļauties tikai uz vienu monstru, un tā vārds ir viņu māte. Nē, mūsējie tā nedara, es nodomāju. Un, pieslēdzoties krievvalodīgajiem forumiem, es iegrimu izmisumā un rauga mīklā. Jo izrādās, ka pusdienu kastītēs var likt boršču, kuļebjaku vai pelmeņus, kas jau pagatavoti pulksten piecos no rīta. Paņemiet melnu marķieri un uz vaļējās mīklas uzzīmējiet acis un uzacis. Kad esat pabeiguši sejas izteiksmi, atkārtojiet procesu uz siera kūkas.

Samiernieki ieteica vienkārši iedot vecākajai meitai naudu, lai viņa no veiksmīgākiem bērniem nopirktu boršču puzļu veidā. Vai, gluži pretēji, atvērt rasolņiku kiosku Nīderlandes katoļu skolā. Mēs iecelsim manu vīru Adri par atbildīgo. Viņš ziemā pārdos sniegu eskimosam, tāds čalis.

Un nekādu līniju ar pirmo zvanu. Šeit vienkārši nav oficiāla 1. septembra. Gatavošanās mācību gadam ietver pildspalvu, zīmuļu un dzēšgumijas iegādi, un tas arī viss. Nav nekāda apģērba koda: var ierasties pat pidžamā. Mana jaunākā pēkšņi sāka interesēties par kosmētiku, kad viņai bija apmēram pieci gadi, un pāris mēnešus nēsāja indiāņu kara krāsas. Nu neko, tas pāries.

Starp citu, pamatskola ir bezmaksas, atšķirībā no dārgajiem bērnudārziem.

Mums klasēs bija arī "noskaņojuma skalas": bērns piesprauda savu fotogrāfiju pie "bēdīga", "priecīga", "nedroša" utt. Skolotāji uzreiz redzēja viņu noskaņojumu un ņēma to vērā. Un mazais arī iemācījās, ka runāt par savām jūtām ir normāli un svarīgi.

Paslēpusies holandiešu māmiņu barā, es gaidu, kad mana jaunākā izskries no skolas ēkas. Un tad beidzot durvis atveras un viņas klase izplūst ārā. Brauna kustību uzrauga skolotājs, uzraugot katras atsevišķas bērna vienības nodošanas procesu viņu māšu un tēvu gādīgajās rokās. Mūsdienās visi bērni saņem "liecības" — kaut ko līdzīgu ceturkšņa atzīmēm. Viņi tur biezas, "grāmatvedības" mapes. Es zinu, ka šajā semestrī mums nevajadzētu būt liecībām, jo ​​skolā esam pavadījuši mazāk nekā mēnesi. Bet mans mazais pienāk un lepni pasniedz man... tukšu mapi. Un tā ir visa apdomīgās holandiešu pieejas būtība.

Jo skolotāja saprot, ka liegt četrgadīgam bērnam kaut ko tādu, ko viņa ir redzējusi saņemam visu savu klasi un tagad lepni prezentēs savai mātei, būtu ļoti satraucoši. Tāpēc viņai tiks arī iedots, lai izvairītos no situācijas, kas mazajam ir sāpīga un mulsinoša.

Es jums pastāstīšu vēl kaut ko, kas mani pārsteidz par holandiešu pamatskolu. "Vispirms viņa sasveicinājās ar bērnu, aprunājās, izrādīja viņam klasi un parādīja, kur atrodas rotaļlietas, kā palūgt, lai ietu uz vannas istabu, kur atrodas viņa bērnu krēsliņš; viņa jautāja, ar ko bērns vēlas spēlēties, kamēr viņa un viņa māte aizpildīja dokumentus, un tikai tad pastiepa roku, lai sasveicinātos ar mani. Tā es atceros satiku sava dēla pirmo skolotāju Nīderlandes pamatskolā: skolā galvenā uzmanība ir pievērsta bērnam, nevis vecākiem; tieši ar bērnu vispirms tiek veidotas attiecības.

Skolotāja bērnu sagaida no rīta, stāvot pie klases durvīm ar tējas tasi. Viņa komentē viņa jauno matu griezumu un džemperi. Vecāki tiek uzrunāti otrajā kārtā," rakstīja mana kolēģe, žurnāliste un vienkārši brīnišķīgs cilvēks Anna Mirončika.

Vecāki nesazinās ar skolotājiem... Labi, labi. Es mazliet pārspīlēju. Kāpēc? Divas reizes gadā uz desmit minūtēm, ar modinātāju tieši zem deguna, lai neuzdrošinātos nozagt kāda cita sekundes no nākamās mātes. Kā ar tām stundām ilgajām sarunām ar klases audzinātāju, vispusīgajām pārrunām par bērna uzvedību un tā tālāk? Iemācieties kontrolēt sevi, nevis murmināt, un iespiest visas vecāku raizes sešsimt sekundēs. Tas tiešām disciplinē prātu.

Bet! Ir nianses. Nav dienasgrāmatu. Atzīmes saņem tikai reizi semestrī. Tāpēc nevar atslābināties; jāprasa skolotājiem, kā klājas.

Un kā ar mazo skolēnu patstāvību? COVID laikā vecākiem pat nebija ļauts ieiet skolas pagalmā. Mazie, ar savām krāsainajām mugursomām, vienbalsīgi skūpsta vecākus pie skolas vārtiem, raibā barā steidzas ēkā, paši uzkarina jakas uz āķiem un ieiet klasē.

Kad pienāk pusdienu laiks, viņi kopā izpako savas pusdienu kastes. Viņi ēd pusdienas, ko pagatavojusi māte (īpašu cilvēku uzraudzībā). Pavisam vieni paši! Četru gadu vecumā.

Ko viņi raksta tajā ziņojumā par četrus vai piecus gadus vecu bērnu? Es atveru jaunākās meitas dokumentu un izlasu priekšmetus, par kuriem tiek piešķirtas atzīmes. Komandas darbs, solījumu turēšana, uzvedība konfliktsituācijās, vārdu krājums. Kā viņa mijiedarbojas ar skolotāju, cik aktīva viņa ir aktīvās spēlēs. Kādas prasmes viņa demonstrē.

Nē, atzīmes šeit nav svarīgas un nebūs vēl ļoti ilgi. Galu galā holandieši ieskata, ka skola, pirmkārt un galvenokārt, veicina brīvu un pārliecinātu personību.

Nav brīnums, ka skolas ceļvedī, ko katru gadu dod vecākiem un kurā izklāstīti pašas iestādes ideāli un mērķi, jau pirmajās rindās var redzēt frāzi "met plezier naar school gaan" (kas nozīmē "iet uz skolu ar prieku").

Kāpēc bērna laime ir tik svarīgs faktors? “Lieta tāda, ka mēs ļoti labi saprotam, ka labu atzīmju pamatā ir tieši pamata komforta sajūta. Bērns, kurš naktīs cieš no bailēm no sarežģītas un nesaprotamas stundas, bailēm tikt izsauktam pie tāfeles, baidās iet mājās, jo saņems pērienu par vēl vienu C; bērns, kurš zina, ka viņu atkal ķircinās un neviens viņu neaizstāvēs… Šāds bērns fiziski nespēj labi mācīties,” man skaidro skolotāja.

Mājasdarbu vai nu nav vispār, vai arī to ir ļoti maz. Šī svētlaime turpinās apmēram līdz sestajai klasei, tas ir, līdz bērni sasniedz 10 vai 11 gadu vecumu.

Un tad temps dramatiski paātrinās: ir laiks gatavoties pamatskolai, un pie apvāršņa parādās draudīgais akronīms Cito – pārbaudes darbs, kura pieminēšana vien liek holandiešu vecākiem raustīties.

Tas nosaka, kurā pamatskolā bērns mācīsies. Tur viss nav tik vienkārši. Protams, tas nav šausmu stāsts, bet gan diezgan saspringts trilleris. Bet tā ir tēma atsevišķam ierakstam; es nejaukšu žanrus. 

"Adaptēts no Viktorijas Hoglandes grāmatas "Nīderlande: vējdzirnavu, tulpju un siera zeme", AST, 2022"