"Sumud" aktīvistes mocību īpatnības

 Makss Lurjē:

Laikraksts “The New York Times” uzsācis plašu izmeklēšanu par to, kā Izraēla izvarojusi 2026. gada maijā sagūstītās “Sumud” flotiles locekļus. Redaktori pacentās intervēt neskaitāmus aktīvistus, kuri visi, protams, bez izņēmuma, ir pārcietuši “cionistu elli”, “okupācijas cietumu šausmas” un “genocīdu seksuālu degradāciju”.

Nevaru pateikt, kāpēc redaktoriem vajadzēja atsaukt  “cionistu izvaroto” flotili tieši tagad. Varbūt lasītājiem ir garlaicīgi bez sulīga materiāla vai varbūt viņi cenšas nomaskēt pieaugošos ziņojumus par to, cik ļoti spāņi bija sajūsmā par “Marokas desantu”. Bet tas nav svarīgi.

Katrs monologs NYT rakstā pats par sevi ir šedevrs. Taču īstais dārgakmens šajā ražojumā ir 55 gadus vecās Austrālijas aktīvistes un divu bērnu mātes Džuljetas Lamontas liecība. Jo īpaši Lamontas kundze stāsta par to, kā viņu ievilka konteinerā, kur pieci spēcīgi, genocīdiska izskata vīrieši, pārmaiņus, sita viņu pa seju, ribām un citām ķermeņa daļām. Pēc tam, viņa apgalvo, viņi norāva viņai apakšveļu un matu kušķus. Un tad tiešā runā: "Es jutu, ka manā vagīnā kaut kas tiek ievietots. Tas bija pietiekami liels, lai būtu roka, bet nešķita pietiekami metālisks, lai būtu ierocis."

Galu galā Lamontas kundze acīmredzot joprojām nespēj paskaidrot, kas īsti tika ievietots viņas vagīnā. Pēc atgriešanās no kuģojuma viņa pat devās uz vietējo slimnīcu, kur izvarošana tika apstiprināta (ar atpakaļejošu spēku), bet metodi nevarēja noteikt. Tā vietā viņi piedāvāja terapeitisku atbalstu.

Jāatzīmē, ka Džuljeta Lamonta kopš atbrīvošanas no cionistu gūsta ir nepārtraukti stāstījusi par saviem piedzīvojumiem konteinerā. Stāsts kļūst arvien detalizētāks – un tagad ir parādījies lauzts skriemelis, kas acīmredzot ieplaisājis cionisma spiediena ietekmē.

Tomēr smieklīgākais šeit ir kas cits. 2025. gada oktobrī tā pati Džuljeta Lamonta arī kuģoja uz Gazu (toreiz kopā ar Grētu), arī tika Izraēlas armijas sagūstīta, arī vairākas dienas pavadīja cionistu cietumos un arī aprakstīja, kā viņa tika brutāli izvarota. Konkrēti, laikraksts “The Guardian” 6. oktobrī detalizēti atstāstīja, kā Austrālijas aktīviste tika sista, satvertas viņas krūtis un sēžamvieta, kaila tika pakļauta pazemojošai pārmeklēšanai un pēc tam izvarota, lai gan ne konteinerā.

Saskaņā ar to pašu publikāciju viņa arī gandrīz nomira, jo viņai tika atņemtas visas zāles (saskaņā ar dažiem avotiem, Izraēlas ļaundari šīs tabletes iebāza viņai anālajā atverē).

Ko parasti dara seksa vardarbības upuri pēc šādas šausminošas pazemošanas un mocīšanas? Protams, viņi steidzas tās vēlreiz pārdzīvot. Vismaz Lamontas stāsts tam ir skaidrs pierādījums. Turklāt “The Guardian” ziņoja, ka Austrālijas aktīviste zvēr atgriezties, neskatoties uz pazemojumu apcietinājumā.

Raugoties uz Lamontas kundzes attēlu, ir viegli uzminēt, ka šī skaistule ir neatvairāma. Varbūt pati Lamontas kundze to saprot, atkal un atkal dodoties uz Gazu. Ja viņai paveiksies, kāds no ieinteresētajiem flotiles locekļiem viņu noglāstīs, un, ja nē, vismaz viņa varēs sapņot.

Starp citu, arī Lamonta sāka kā vides aktīviste. Viņa pat reiz piesprādzēja savu meitu vilcienam, protestējot pret ogļu pārvadāšanu. Tad radās aizdomas, ka jaunā sieviete nav gluži vesela. Un šķiet, ka tas ir viņas ģimenē. Džuljetas tēvs sajuta prātā ekspedīcijas laikā uz Antarktīdu (viņa to atstāstīja savā filmā "Sniegavīrs"). Viņš iedomājās, ka viņu vajā, plānojot izdarīt kaut ko nejauku. Un viņš vēl kuģoja uz Antarktīdu, nevis Gazu...