Talmūds un humors
Kāpēc Talmūdam ir nepieciešams humors?
Vai cilvēku, kurš prot likt citiem smieties, var uzskatīt par taisnīgu?
Vairumam seno kultūru šāds jautājums būtu šķitis vismaz dīvains. Homērs slavināja varoņus un karotājus, Platons – savus filozofus, bet romiešu vēsturnieki – savus valstsvīrus un militāros vadītājus. Pat komiķi, kas savu darbu veltīja smiekliem, reti attēloja jokdari kā morālu ideālu. Smiekli izklaidēja, atmaskoja un izsmēja cilvēku netikumus, bet netika uztverti kā tikums pats par sevi.
Uz šī fona īpaši pārsteidzošu noti rada īss stāsts, kas saglabājies Babilonijas Talmūdā.
Rabīns Beroka Hozā reiz pastaigājās pa tirgu Bei Lapetas pilsētā (mūsdienu Irānā) kopā ar pravieti Eliju. Visapkārt viņiem pilnā sparā ritēja parasta pilsētas dzīve: tirgotāji sauca klientus, amatnieki strādāja savās darbnīcās, un garāmgājēji steidzās savās darīšanās. Pēkšņi pravietis norādīja uz diviem neievērojamiem vīriešiem un teica:
"Šie divi ir nākamās pasaules dēli" (Ta'anit 22a).
Rabīnam šādi vārdi varēja nozīmēt tikai vienu. Viņa priekšā stāvēja diži zinātnieki, taisnīgi vīri vai askēti, kuru nopelni bija zināmi Debesīm, bet slēpti no citiem.
Ieinteresēts, rabīns Beroka Hozā piegāja pie viņiem un jautāja, ko viņi dara.
Viņu atbilde bija negaidīta.
"Mēs esam cilvēki, kas liek citiem smieties."
Tad viņi precizēja savus vārdus:
"Kad redzam cilvēku, kuru pārņem skumjas, mēs cenšamies viņu uzmundrināt."
Un viņi piebilda:
"Kad redzam cilvēkus strīdamies, mēs cenšamies viņus samierināt."
Šeit stāsts beidzas.
Tā īsums ir maldinošs. Tikai dažas rindiņas liek mums pārdomāt humora būtību.
Pirmkārt un galvenokārt, pārsteidzošs ir veids, kā varoņi definē savu nodarbošanos. Viņi neapgalvo, ka ir īpaši asprātīgi, ka ir prasmīgi stāstīt smieklīgus stāstus vai izklaidēt auditoriju. Viņi neko nepasaka par sevi. Viņu stāsta pamatā nav vārds "mēs", bet gan vārds "kad".
"Kad redzam cilvēku, kuru pārņem skumjas..."
"Kad redzam cilvēkus strīdamies..."
Stāstījuma centrā nav jokdaris, bet gan tas, kam nepieciešama palīdzība.
Tas ir ļoti svarīgi. Smiekli šeit nav pašmērķis. Tie kļūst par mierinājuma un izlīguma līdzekli.
Tāpēc abi piemēri ir strukturēti līdzīgi. Pirmajā gadījumā humors palīdz cilvēkam tikt galā ar skumjām. Otrajā tas nojauc atsvešinātības sienu starp cilvēkiem un atjauno mieru. Nav nejaušība, ka ebreju tradīcijā miera nodibināšana tiek uzskatīta par vienu no lielākajām reliģiskajām vērtībām. Labs joks var paveikt to, ko morāles mācība dažkārt nespēj: mazināt spriedzi, atbruņot aizvainojumu un ļaut cilvēkiem atkal dzirdēt vienam otru.
Šajā ziņā humors kļūst par žēlsirdības formu.
Šis uzskats ievērojami atšķiras no attieksmes pret smiekliem, kas raksturīga lielai daļai antīkās filozofijas. Platons baidījās no nekontrolējamiem smiekliem, uzskatot tos par iekšējās paškontroles zaudēšanu, un daudzi stoiķi tos uztvēra ar neuzticību kā pārmērīgas emocionalitātes izpausmi. Viņus galvenokārt uztrauca pats smieklu fakts.
Talmūds jautā: kāpēc smejamies?
Šī atšķirība šķiet neliela, taču tā maina visu perspektīvu.
Interesanti, ka pat paši Svētie Raksti nebūt nav viennozīmīgi savā attieksmē pret smiekliem. Sāras smiekli izriet no neuzticēšanās dzirdētajam solījumam. Pravieši izmanto izsmieklu kā ieroci pret elkdievību. Zālamana Mācītāja grāmata pat apgalvo, ka "sēras ir labākas nekā smiekli" (Zālamans Mācītājs 7:3). Tas viss pierāda, ka smiekli paši par sevi netika uztverti kā beznosacījuma labums.
Talmūda gudrie nenoraida šo principu. Viņi piedāvā atšķirīgu vērtēšanas kritēriju. Smiekli kļūst par tikumu nevis tāpēc, ka tie ir patīkami, bet gan tāpēc, ka tie var kalpot cilvēkam.
Tas izskaidro negaidīti augsto uzslavu, kas tiek veltīta abiem jokdariem. Pravietis viņus sauc par "nākamās pasaules dēliem" nevis par viņu talantu likt citiem smieties. Viņu tikums slēpjas citur: viņi mazina citu sāpes un palīdz cilvēkiem atgūt mieru savā starpā.
Tādējādi Talmūds vispirms formulē ideju, kas kļūs par šī raksta leitmotīvu.
Humors pats par sevi ir neitrāls.
Tas var pazemot vai atbalstīt.
Tas var šķelt cilvēkus vai samierināt viņus.
Tā vērtību nosaka nevis tas, cik stipri ir smiekli, ko tas izraisa, bet gan tas, kas notiek ar cilvēku pēc tam, kad viņš pārstāj smieties.
Stāsts par diviem jokdariem parāda, ka Talmūds saskata humorā morālu vērtību. Taču viņš atstāj atklātu vēl vienu jautājumu. Ja smiekli var mierināt un samierināt, vai tiem ir vieta tur, kur nepieciešama ārkārtēja nopietnība — mācību namā?
Intuitīva atbilde ir acīmredzama: droši vien nē. Toras studēšana prasa koncentrēšanos, disciplīnu un iekšēju fokusu. Šķiet, ka humoram šeit nav vietas.
Tomēr Talmūds atkal pārsteidz lasītāju.
Traktāts "Šabats" (30b) vēsta, ka viens no lielākajiem Babilonijas amorāmiem, Rabba bar Nahmani, pirms stundas sākuma saviem studentiem deklamēja מילתא דבדיחותא — "humora vārdus". Tikai tad viņš sāka diskusiju.
Kāpēc Talmūds izmanto humoru (otrā daļa)
Kāpēc Talmūds smejas par saviem gudrajiem
Viens no interesantākajiem Talmūda aspektiem ir tā attieksme pret saviem varoņiem.
Senā literatūra parasti mēdz idealizēt lielus cilvēkus. Jo lielāka ir cilvēka autoritāte, jo mazāk vietas ir viņa biogrāfijā esošajām vājībām. Laika gaitā vēsturiska persona kļūst par pieminekli. Kļūdas tiek aizmirstas, šaubas izzūd, un neveiksmes dod vietu nevainojamai leģendai.
Tas notika ar daudziem senatnes filozofiem. Tā tika rakstītas kristīgo svēto dzīves. Tā radās leģendas par nacionālās vēstures varoņiem.
Talmūds iet pavisam citu ceļu.
Tā dižākie gudrie strīdas savā starpā, kļūst aizkaitināti, nepareizi interpretē notikumus vai sarunu biedru vārdus, uzdod naivus jautājumus, nonāk neveiklās situācijās un bieži vien tiek pierādīts, ka viņiem nav taisnība. Turklāt tieši Talmūda redaktori rūpīgi saglabā šīs epizodes, lai gan viņi tās viegli varēja izslēgt no galīgās versijas. Šī attieksme šķiet pārsteidzoša.
Kāpēc saglabāt stāstus, kas varētu graut ievērojamāko skolotāju autoritāti?
Atbilde kļūst skaidra tikai tad, kad saprotam, ka Talmūda kultūrā autoritāte nekad nebija balstīta uz nekļūdīgumu.
Gluži pretēji. Cilvēks ir pelnījis cieņu nevis tāpēc, ka viņš nekad nav nekļūdīgs, bet gan tāpēc, ka viņš spēj patiesību novietot augstāk par savu ego.
Šī ideja vijas cauri visai rabīnu literatūrai.
Talmūds nekad neslēpj viedokļu atšķirības starp gudrajiem. Tā lappusēs ir debates, kas ilgst gadu desmitiem; tiek citēti viedokļi, kas netika pieņemti ar likumu; tiek saglabāti zaudētājas puses argumenti. Dažreiz lasītājs pat neuzzina galīgo atbildi, bet gan detalizēti novēro meklēšanas procesu.
Lielākā daļa seno grāmatu cenšas demonstrēt rezultātu. Talmuds parāda ceļu uz to.
Tieši tāpēc Talmūda lasīšana rada tik unikālu iespaidu. Mūsu priekšā nav neapstrīdamu patiesību krājums, bet gan dzīva domu laboratorija, kur katra ideja tiek pārbaudīta ar kritiku. Šajā ziņā Talmūda tradīcija ir pārsteidzoši tuva tam, ko mūsdienās parasti sauc par intelektuālo godīgumu. Gudrajam ir pienākums aizstāvēt savu viedokli tik ilgi, kamēr viņš ir pārliecināts par tā patiesumu. Bet, ja pierādījumi izrādās pret viņu, viņam ir jāatsakās no savas pozīcijas. Uzvara debatēs ir mazāk svarīga nekā tuvināšanās patiesībai, tāpēc Talmūdā nav kauns kļūdīties.
Kauns ir turpināt kļūdīties tikai tāpēc, ka to atzīšana nozīmē graut savu autoritāti.
Šeit rodas viena no negaidītākajām Talmūda kultūras iezīmēm.
Tā nebaidās izsmiet savus gudros, bet ne tādēļ, lai viņus pazemotu.
Nedz arī lai apšaubītu viņu diženumu.
Bet atgādinātu vienkāršu domu: kļūdīties ir cilvēcīgi.
Ja autoritāte nebalstās uz nekļūdīgumu, tad uz kā tā balstās?
Mūsdienu kultūrai šis jautājums izklausās paradoksāli. Mēs esam pieraduši pie domas, ka kļūdas atzīšana grauj savu ticamību. Politiķis izvairās no atzīšanās, baidoties šķist vājš. Līderis cenšas saglabāt savu reputāciju. Zinātnieks uztraucas, ja viņa hipotēze izrādās nepieņemama.
Talmūda tradīcija piedāvā atšķirīgu perspektīvu. Šeit gudrā cilvēka vērtību nosaka nevis kļūdu skaits, no kurām viņš ir izvairījies, bet gan viņa uzvedība, kad kļūda tiek atklāta.
No pirmā acu uzmetiena tie rada bezgalīga haosa iespaidu. Viens gudrais sniedz pierādījumu, cits to noraida. Seko jauns iebildums, tad jauns skaidrojums, tad vēl viens jautājums. Dažreiz diskusija ilgst vairākas lappuses, pirms rodas secinājums, un dažreiz galīgais risinājums nerodas vispār.
Neapmācītam lasītājam šāda metode šķiet garlaicīga. Tomēr tā ir Talmūda domāšanas būtība.
Diskusijas mērķis nav sakaut pretinieku, bet gan padarīt savu domu pēc iespējas neaizsargātāku pret kritiku.
Tikai tā ideja, kas iztur spēcīgākos iebildumus, ir pelnījusi ticamību.
Argumentācija Talmūdā neiznīcina autoritāti. Tā to veido. Šajā ziņā ir nozīmīgi, ka redaktori saglabā ne tikai viedokli, kas kļuvis par likumu, bet arī noraidītos viedokļus. No praktiskā viedokļa tas šķiet nevajadzīgi. Ja lēmums jau ir pieņemts, kāpēc atcerēties tos, kas kļūdījās?
Atbilde ir vienkārša: ceļš uz patiesību nav mazāk svarīgs kā pati patiesība.
Lasītājam ir jāredz, kuri argumenti tika apsvērti, kāpēc daži izrādījās pārliecinošāki par citiem un kur atrodas iespējamo interpretāciju robežas. Meklējumu vēsture kļūst par daļu no pašām zināšanām.
Šī pieeja krasi kontrastē ar tradīciju, kurā autoritāte pasludina galīgo patiesību, un studenta uzdevums ir tikai to iegaumēt.
Talmūds kultivē nevis atmiņu, bet gan spēju domāt, tāpēc atklāj ne tikai atbildes, bet arī kļūdas, šaubas, nepatiesas pieejas, neveiksmīgus pierādījumus un pat jautājumus, uz kuriem nevar sniegt galīgu atbildi vai pat saprotamu atbildi.
Mūsdienu lasītājam šī iezīme var šķist mulsinoša.
Comments
Post a Comment