Uzbeku paradokss: Šaibanīdu uzbeki sakāva Timurīdu mogulus, bet valsts vēsturiskais mīts joprojām balstās uz Timurīdiem.

Gabidens Žakejs: 

Mūsdienu Uzbekistānas vēsturē ir diezgan ievērojama pretruna. Uzbekistānas politisko dominanci Māverannāhrā nodibināja Šeibanīdi, precīzāk, Abū al-Hairīdu Šeibanīdi. Viņi arī iznīcināja tur esošo Timurīdu režīmu. Tomēr centrālo vietu mūsdienu Uzbekistānas valsts vēstures kanonā ieņem nevis Muhameds Šeibanī hans, bet gan emīrs (Amirs) Timurs un viņa pēcteču radītā politiskā un kultūras tradīcija. Šajā kanonā ietilpst arī Bāburs Timurs, kuru uzbeki padzina no Vidusāzijas un kurš galu galā savas politiskās darbības centru pārcēla uz Indiju.

Šeit ir svarīgi nejaukt Bāburu ar Mogulistānas valdniekiem. No tēva puses viņš bija Timurīds, Timura pēctecis; no mātes puses viņš bija Čingizīds caur Junusu hanu. Pats Bāburs savas tiesības valdīt galvenokārt atvasināja no Timurīdu mantojuma un uzskatīja Samarkandu par vienu no savu dinastisko prasību galvenajiem objektiem. Viņa cīņa ar Muhamedu Šeibani nebija epizode, bet gan viena no viņa politiskās biogrāfijas pirmā perioda centrālajām tēmām [Deils, 2018, 44.–46. lpp.]. Arī Enciklopaedia Iranica ir skaidri norādīts, ka lielākā daļa Bābura sadursmju ar Šeibani bija neveiksmīgas, un pēc Centrālāzijas īpašumu zaudēšanas 1504. gadā viņš bija spiests meklēt jaunu bāzi Kabulā.

Uz to laiku Šeibani hans jau bija pārvērties no Māverannāhras varas cīņas dalībnieka par galveno uzvarētāju. Viņš bija Abulhaira hana mazdēls un piederēja Džučīdu dinastijas Šeibanīdu atzaram. Pats apzīmējums "uzbeks" šajā periodā gan vēl nav mehāniski pārnesams uz mūsdienu etnisko kategoriju. Avotos un pētījumos tas galvenokārt parādās kā politisks un militārs cilšu apzīmējums dešt-i-kipčaku apvienībām, kas saistītas ar Džučīdu dinastijām. Andreass Vilde īpaši norāda, ka mūsdienu uzbeku etnoģenēze bija ievērojami ilgāks process, savukārt agrīnie "uzbeki" pārstāvēja heterogēnu tjurku-mongoļu savienību [Wilde, 2016, 88.–94. lpp.].

Taču politiskā nepārtrauktība šeit ir diezgan skaidra. 15. gadsimtā Abulhairs izveidoja lielu apvienību uz ziemeļiem no Sirdarjas. Pēc šīs impērijas sabrukuma daļu no šīs politiskās tradīcijas atjaunoja viņa mazdēls Muhameds Šeibani. 1500. gadā Šeibani ieņēma Samarkandu; Bāburs uz īsu brīdi atguva pilsētu, bet 1501. gadā to atkal zaudēja. Turpmākajos gados Šeibani pakļāva Buhāru, Taškentu, Horezmu un Balhu, bet 1507. gadā ieņēma Herātu. Tādējādi Timurīdu vara Māverannāhrā un Horāsanā tika lielā mērā iznīcināta [Wilde, 2016, 95.–97. lpp.].

Tomēr Baburs vēl nebija pametis Vidusāziju. Sākotnēji viņš Kabulu uzskatīja drīzāk par bāzi, no kuras kādu dienu atgriezties. Pēc Šeibani Hana nāves kaujā ar Šahu Ismaīlu Mervā 1510. gada decembrī šāda iespēja pēkšņi radās. Ar Safavīdu atbalstu Bāburs atkal šķērsoja Amudarju un 1511. gadā atguva Samarkandu. Šis bija trešais un pēdējais nopietnais mēģinājums atjaunot Timurīdu varu tur [Dale, 2018, 95.–101. lpp.].

Tas beidzās slikti. 1512. gada pavasarī Bābura karaspēks cieta graujošu sakāvi no uzbeku rokām Kuli Malikā. Pēc tam uzbeki sakāva kizilbašus Gižduvanā. Bāburs atkāpās caur Hisaru atpakaļ uz Kabulu, un Abū al-Hairīdi atjaunoja savu varu Māverannāhrā. Vilde diezgan skaidri formulē iznākumu: uzbeki un viņu čingizīdu valdnieki nomainīja timurīdus Māverannāhrā, pēc kā reģionā izveidojās trīs atšķirīgas politiskās sistēmas: safavīdi Irānā, Abū al-Hairīdi Centrālāzijā un drīz vien Bāburīdi Indijā [Wilde, 2016, 97.–98. lpp.].

Tieši tāpēc apgalvojums, ka Lielie Moguli Indijā parādījās pēc sakāves pret uzbekiem, būtībā ir pareizs. Tomēr tas prasa vienu precizējumu: Bāburs nesteidzās uz Indiju arī tūlīt pēc 1512. gada kaujas. Kādu laiku viņš saglabāja interesi par ziemeļiem. Tomēr, pēc Stīvena Deila domām, ap 1514. gadam Bāburs noteikti saprata, ka nespēs padzīt labi iesakņojušos uzbekus no Māverannāhras un atjaunot Timurīdu valsti Samarkandā. No šī brīža Indijas virziens ieguva pavisam citu nozīmi. 1519. gadā karagājienu pret Bhiru pavadīja Bābura tiešie apgalvojumi par savām tiesībām uz Indostānas zemēm kā Timura mantiniekam [Deils, 2018, 102.–103. lpp.].

1526. gadā pēc Panipatas parādījās jauns Timurīdu varas centrs – šoreiz Ziemeļindijā.

Šeit saikne nav literāra, bet gan politiska. Šeibanīdu iekarojumi slēdza Samarkandu Bāburam. Pēc vairākiem mēģinājumiem atgriezties viņš bija spiests meklēt vietu savai valstij citur. Impērija, ko eiropieši vēlāk nosauca par Mogulu impēriju, tādējādi daļēji radās no Timurīdu līnijas sakāves cīņā ar uzbekiem par Māverannāhru. Mūsdienu pētījumi tieši saista Bābura galīgo atteikšanos atgriezties Samarkandā ar uzbeku varas spēku reģionā.

Tomēr šeit mūsdienu stāsts kļūst interesantāks.

Ja sekojam ierastajai 19. un 20. gadsimta nacionālajai loģikai, Muhamedam Šeibani Hanam vajadzēja būt Uzbekistānas galvenajam viduslaiku politiskajam varonim.

Viņš ir politiskās tradīcijas, kas jau tika saukta par uzbeku, nesējs. Viņš ir Abulhaira pēctecis. Viņš vadīja dašt-i-kipčaku uzbeku grupas uz Māverannāhru. Viņš sakāva timurīdus. Viņa radinieki tur nodibināja dinastisku sistēmu, kas pastāvēja līdz 16. gadsimta beigām. Līdz ar iekarošanu ievērojams skaits tjurku cilšu grupu migrēja no stepēm uz Vidusāzijas dienvidu reģioniem, un iepriekšējo timurīdu politisko sistēmu nomainīja čingizīdu sistēma [Wilde, 2016, 83., 88.–98. lpp.]. Jurijs Bregels fiksē tās pašas izmaiņas: Šeibani iekarojumus pavadīja liela tjurku iedzīvotāju migrācija un vairāku stepju čingizīdu politisko tradīciju atjaunošana.

Tomēr Uzbekistānas nacionālais kanons nesekoja šai līnijai.

Čārlzs Kurcmans šo paradoksu diezgan detalizēti aprakstīja jau 1990. gadu beigās. Pēcpadomju Uzbekistānā Timurs un Ulugbeks kļuva par galvenajiem nacionālajiem varoņiem, savukārt Muhameds Šeibani, cilvēks, kurš patiesi pabeidza uzbeku Māverannāhras iekarošanu, ieņēma relatīvi sekundāru vietu valsts panteonā [Kurzman, 1999, 83.–84.lpp.]. Kurcmans īpaši atzīmēja, ka šī konstrukcija daļēji sakņojas padomju historiogrāfijā, kur Timurīdi pakāpeniski tika iekļauti Uzbekistānas nacionālajā vēsturē, savukārt faktiskā Šeibanīdu līnija palika daudz mazāk ērta [Kurzman, 1999, 83. lpp.].

Marija Subtelni jau ir aprakstījusi šī procesa rezultātu: Timurs kļuva par Uzbekistānas nacionālo simbolu, bet Samarkanda un Šahrisabza faktiski kļuva par nacionālām vēstures svētnīcām; Timurīdu kultūras mantojums tika iekļauts mūsdienu uzbeku identitātes veidošanā [Subtelny, 1997, 9.–19. lpp.].

Turklāt tas vairs nav tikai Karimova perioda mantojums.

2026. gada aprīlī Uzbekistānas prezidenta oficiālajā tīmekļa vietnē Timurs tika nosaukts par personu, kas atjaunoja "nacionālo valstiskumu", saistīja Timurīdu renesansi ar "Jaunās Uzbekistānas" veidošanu un paziņoja, ka turpmāk aprīlis katru gadu tiks svinēts kā Amira Temura mēnesis. Tas vairs nav netiešs mēģinājums ietekmēt vēsturisko atmiņu, bet gan pilnīgi atklāta Timura iekļaušana mūsdienu valsts ideoloģijā.

Šīs izvēles iemesls, visticamāk, ir acīmredzams.

Šeibani Hans ļoti skaidri ilustrē šo plaisu. Viņa uzbeki ieradās Māverannāhrā no Dešt-i Kipčakas. Uzbeku varas sākotnējā nodibināšana patiesi izpaudās kā stepju iekarošana Māverannāhras pilsētu un apūdeņotajās teritorijās. Sekojošā jaunpienācēju nosēšanās un krustošanās ar esošajiem tjurku un irāņu valodā runājošajiem iedzīvotājiem ilga gadsimtiem ilgi [Wilde, 2016, 83., 88.–94. lpp.]. Šī ir normāla Centrālāzijas vēsture, taču vienkāršai nacionālai shēmai tā ir neērta: ir jāpaskaidro, kāpēc tauta, kas pasludināja sevi par valsts autohtonajiem saimniekiem, savu politisko nosaukumu saņēma no salīdzinoši vēlīniem iekarotājiem no stepes.

Timurs šajā ziņā ir daudz ērtāks.

Samarkanda bija viens no viņa impērijas galvenajiem centriem. Šahrisabza tiek saistīta ar viņa izcelsmi. Mūsdienu Uzbekistānas teritorijā atrodas lielākā daļa slavenāko Timura laikmeta pieminekļu. Šim laikmetam pieder arī Ulugbeks, Samarkandas zinātniskā tradīcija un plašs arhitektūras un literatūras kopums. Tāpēc nacionālo vēsturi var konstruēt nevis pa šauru dinastijas līniju, bet gan pa teritoriāli kulturālu principu: lielās valstis un kultūras, kas pastāvēja mūsdienu Uzbekistānas teritorijā, kļūst par daļu no tās nacionālās dzimtas. Tieši šo uzbeku nacionālisma teritoriālo modeli atzīmēja Kurcmans [Kurzman, 1999, 84. lpp.].

Bāburs padara šo konstrukciju vēl interesantāku.

Vēsturiski viņš atradās kara otrā pusē. Šeibani atņēma viņam Samarkandu. Pēc Šeibani nāves viņa pēcteči atkal padzina Bāburu no Māverannāhras. Galu galā tieši neiespējamība tur atgriezties piespieda viņu koncentrēties uz Indiju. Taču mūsdienu Uzbekistānā Bāburs ir iekļauts nacionālajā panteonā līdzās Timuram, Ulugbekam un Navoji. Pētījums par uzbeku literārā nacionālisma veidošanos liecina, ka šis process sākās padomju laikā: vēsturiskie romāni par Ulugbeku, Navoji un Bāburu pavēra ceļu viņu turpmākajai pēcpadomju kanonizācijai. Tajā pašā laikā Šeibani tajā pašā literārajā tradīcijā bieži tika attēlots kā Bābura antagonists, kas saistīts ar klejotāju stepes elementu [Kaumen et al., 2026].

Šis ir īsts paradokss.

Uzbeku politisko varu Māverannāhrā nodibināja tie, kas iznīcināja Timurīdu valsti. Bāburs zaudēja šajā cīņā un aiznesa Timurīdu impērijas tradīcijas uz Indiju. Taču mūsdienu Uzbekistānas veidošanā tieši Timurīdi izrādījās daudz piemērotāki vēsturiskās nepārtrauktības veidošanai nekā viņu uzvarētāji.