Palestīniešu ierašanās Palestīnā 19. gadsimtā
1878. gadā osmaņi atdeva zemes Palestīnā, konkrēti Karmela kalna reģionu Galilejā un Cēzarejas reģionu, musulmaņu bēgļiem no Bosnijas un Hercegovinas. Pēc tam, kad Bosnijas zemes tika nodotas Austrijas varā, musulmaņi tur jutās nemierīgi. 19. gadsimtā eiropieši bija lepnāki un mazāk toleranti.
Laikā no 1880. līdz 1884. gadam Turcijas valdība nolēma Golānas augstienēs izmitināt čerkesu bēgļus. Šis risinājums vienlaikus atrisināja divas problēmas: Kaukāza musulmaņu bēgšanu no Krievijas kariem un Sīrijas ziemeļu un Libānas dienvidu daļas drošību, kuras pastāvīgi uzbruka beduīnu ciltis no mūsdienu ziemeļu Izraēlas.
Un visu šo laiku Turcijas varas iestādes neiejaucās cilvēku, kuri šeit ieradās no Sudānas, Alžīrijas un citām valstīm, apmešanās procesā.
Musulmaņu bēgļu pieplūdumu veicināja divpadsmit gadu atbrīvojums no nodokļiem un militārā dienesta. Tā pati koloniālā politika attiecās arī uz bēgļiem no Krievijas, īpaši no Krimas un Kaukāza. No turienes bēga čerkesi, čečeni, turkmēņi un citas tautas, apmetoties Abu Gošā, netālu no Jeruzalemes, un Golānas augstienēs. Bēgļi no Alžīrijas un Ēģiptes apmetās Jafā, Jērikā un Golānas augstienēs. Jafas ziemeļu daļā izveidojās Ēģiptes arābu apmetne, ko sauca par "Ēģiptes ciematu". Austrumos atradās vēl viena apmetne Abu Kabira, ko dibināja imigranti no Ēģiptes apmetnes Abu Kabira. Nedaudz tālāk atradās Salomes apmetne, ko dibināja imigranti no Sudānas. Vēlāk lielais Manšijes ciems, ko arī dibināja bēgļi no Ēģiptes.
Comments
Post a Comment