PISA un Somijas izglītības sistēmas krahs

 Sāra Bu:

Šoreiz manā lentē bija ļoti maz ierakstu par PISA rezultātiem, un tie, kas tur bija, galvenokārt bija vērsti uz mākslīgo intelektu un mobilajām ierīcēm, kas zog bērnu bērnību, un iespēju saskaitīt 2 un 2.

Manuprāt, šis ir bijis galvenais un aktuālākais jautājums pēdējo nedēļu, ja ne mēnešu laikā. Jaunākie testu rezultāti ir sliktākie kopš šo testu sākuma. Nekāda politika vai tehnoloģijas mums nepalīdzēs, ja nākamā paaudze nebūs funkcionāli lasītprasme. Attīstītajās (!) valstīs aptuveni 20% 15 gadus vecu jauniešu uzrādīja sliktus rezultātus visās trīs jomās: lasīšanā, matemātikā un dabaszinībās. Ko nozīmē "slikts" PISA kontekstā? Šiem cilvēkiem būs grūti saprast jebko, izņemot vienkāršākos tekstus, un viņiem būs grūtības pat saprast komunālo pakalpojumu rēķinus. 20% (es neesmu 15 gadus veca, es varu saskaitīt) ir viens no pieciem. Un vēl puse tik tikko tika galā un/vai uzrādīja sliktus rezultātus vienā vai divās jomās. Tā ir mūsu nākotne. Tuvojas katastrofa, un nevis kaut kāda teorētiska, piemēram, mākslīgais intelekts, kas mūs visus pārvērsīs par saspraudēm, bet gan ļoti reāla.

Es kategoriski nepiekrītu argumentam, ka pie visa vainojami mobilie telefoni. Tiem tiešām ir sava loma, un par to es rakstīšu tālāk, taču tā nebūt nav galvenā.

Rezultāti daudzus gadus gāja lejup, bet pēc pandēmijas tie pilnībā sabruka. Toreiz visi vainoja pandēmiju un cerēja, ka rezultāti uzlabosies dažu gadu laikā. Diemžēl tie pasliktinājās gandrīz visur, izņemot dažas valstis.

Un visi uzreiz sāka kliegt, ka tā nav pandēmijas vaina, bet gan sasodītais internets un mākslīgais intelekts. Tiešām? PISA testē pusaudžus apmēram 15 gadu vecumā. Viņiem bija 10 gadi, kad sākās pandēmija. Es uzdrošinos minēt, ka viņi no skolu slēgšanas un citiem pret COVID-19 vērstās politikas priekiem cieta daudz vairāk nekā tie, kuriem tolaik bija 14 vai 15 gadi. Turklāt pandēmijas sekas joprojām jūtamas: kavējumu līmenis joprojām ir ievērojami augstāks nekā pirms COVID-19. Tajās pašās attīstītajās/bagātajās valstīs aptuveni 15% pamatskolas skolēnu kavē vismaz vienu dienu ik pēc divām nedēļām, salīdzinot ar aptuveni 10% 2019. gadā. Arī vidusskolā kavējumu līmenis ir pieaudzis. Pat dažu stundu nokavēšana var ietekmēt viņu atzīmes. Starp citu, šie regulāri kavējošie bērni tiks testēti pēc 5–7 gadiem, un mēs no sirds smiesimies par rezultātiem.

Bet pieņemsim, ka pandēmijas sekas "izzudīs" dažu gadu laikā. Vai reitingi uzlabosies? Es šaubos. Kā minēts iepriekš, tie nav pasliktinājušies visur. Anglija un Igaunija uzrāda aptuveni tādus pašus rezultātus kā 2015. gadā. Tikmēr Anglijas kaimiņu, skotu reitingi ir strauji kritušies. Kā Singapūrai, Taivānai un Japānai izdevās izvairīties no krituma vispār, ņemot vērā, ka viņu interneta un tālruņa pārklājums ir labāks nekā mūsējais?

Uz šo jautājumu ir vienkārša atbilde: valsts izglītības sistēma ir svarīgāka par tehnoloģiskajiem sasniegumiem. Labi, aziāti ir pazīstami ar savu stingrību, taču arī Igaunijā un Anglijā ir stingrākas izglītības sistēmas nekā kaimiņvalstīs. Tām ir intensīvas mācību programmas, tieša apmācība un citas tradicionālās metodes, no kurām kaimiņvalstis ir atteikušās.

Šeit ir vērts pieminēt Somiju. Atceraties Somiju, vai ne? Tā bija PISA rezultātu karaliene, apsteidzot pārējo pasauli, pat apsteidzot aziātus. Tikai slinkie par to nerakstīja, neapskauda un nesūtīja savus skolotājus mācīties no somiem. Skolotāji atgriezās ar idejām un tās īstenoja, īstenoja, īstenoja. Nost ar testēšanu un mājasdarbiem, teica somi. Padarīsim mācīšanos jautru, vairs nekādas stāvēšanas pie tāfeles un garlaicīgas lekciju lasīšanas.

Es jūs pievilšu: neviena valsts pēdējo 25 gadu laikā reitingos nav tik strauji kritusies kā Somija, un tā turpina kristies. Kāpēc? Eksperti apgalvo, ka augstie rezultāti pirms 20–25 gadiem patiesībā atspoguļoja vecmodīgās izglītības metodes, kas Somijas skolās joprojām dominēja līdz pat 20. gs. deviņdesmito gadu vidum. Un, kad jaunā "progresīvā" politika sāka nest augļus, rezultāti strauji kritās. Somija tagad ierindojas zemāk nekā Amerikas Savienotās Valstis.

Taču šo desmitgažu laikā Somijas brīnums, kas nekad nenotika, ir spējis novirzīt no kursa desmitiem skolu sistēmu. Daudzās skolās valdošais uzskats ir, ka testi ir kaitīgi un atzīmes ir rasistiskas. Visi pēkšņi ir sākuši arvien vairāk uztraukties par bērnu garīgo veselību — jūs droši vien esat redzējuši statistiku par visu veidu diagnožu eksponenciālo pieaugumu, kas nozīmē papildu laiku testiem un citus ieguvumus vai, vienkārši sakot, attaisno pazeminātas prasības. Skolotāji, kas pandēmijas laikā atviegloja vērtēšanas standartus, nav spējuši tos pastiprināt. Un arodbiedrības stāv blakus saviem skolotājiem kā klints.

Un viņi pieprasa arvien vairāk naudas. Naudas ietekme uz rezultātiem nav pierādīta, drīzāk ir apstiprināts pretējais. Japāna uz vienu skolnieku tērē par 30% mazāk nekā Amerika un sasniedz ievērojami labākus rezultātus. Ir daudz līdzīgu piemēru pat pašā ASV, dažādos štatos un rajonos. Šim jautājumam būtu nepieciešama turpmāka izpēte, taču nez kāpēc skolotāju organizācijas nav īpaši ieinteresētas datos par to, kuras metodes darbojas vislabāk. Universitāšu izglītības katedrās strādā tik akadēmiski vāji un politiski radikāli profesori, ka sociologi nervozi smēķē stūrī. Šīs katedras ir aizņemtas ar sociālā taisnīguma idejām un tām nav laika konkrētām, efektīvām metodēm.  

Tikmēr Lielbritānija — kā jau atceraties, tā kopā ar Igauniju bija praktiski vienīgā valsts Eiropā, kas izvairījās no lejupslīdes — atgriezās pie vecmodīgām metodēm iepriekšējās konservatīvās valdības laikā, piemēram, stingriem eksāmeniem un stingrām mācību programmām. Viņi daudz mazāk rūpējas par "komunikācijas prasmju" un citu modernu muļķību attīstīšanu; viņi apgūst savus priekšmetus. 2009. gadā angļu studenti bija pasaules 30 labāko studentu vidū matemātikā un lasīšanā, un šodien viņi jau ir pasaules 10 labāko studentu vidū. Interesanti, ka Anglija savas reformas sāka apmēram pirms 15 gadiem. Toreiz Skotija bija viņiem priekšā visos aspektos. Taču Skotija izvēlējās citu ceļu — sauksim to par finlandizāciju. Tagad tā krietni atpaliek, neskatoties uz to, ka uz vienu studentu tiek tērēti vairāk naudas.

Vienlaikus laiks, ko angļu un skotu bērni pavada pie ekrāniem, kā arī viņu piekļuve mākslīgajam intelektam ir aptuveni vienāda.

Es nesaku, ka planšetdatori, mobilie tālruņi un citi ekrāni nenovērš bērnu uzmanību no mācīšanās. Es klausījos spāņu podkāstu El Mundo, un viņi veica lasīšanas izpratnes testu rezultātu statistisko analīzi. Bērniem tika doti dažāda garuma un grūtības pakāpes teksti. Izrādījās, ka viņu rezultāti vienkārši sabruka, kad teksts bija garāks par aptuveno datora ekrāna izmēru. Tas ir viss, ko viņu koncentrēšanās spējas spēj izturēt — viens ekrāns. Ekrāni nepārprotami novērš bērnu uzmanību no lasīšanas: piemēram, mūsdienās Amerikā tikai 37% deviņus gadus vecu bērnu apgalvo, ka lasa prieka pēc, savukārt 20. gs. deviņdesmitajos gados šis skaitlis bija gandrīz 60%. Lasītprasmes un lasīšanas izpratnes samazināšanās negatīvi ietekmē akadēmisko sniegumu citos priekšmetos, jo bez spējas labi lasīt ir grūti gūt panākumus jebkurā priekšmetā.

Taču šī pati problēma jau tiek risināta. Mūsdienās ikviens ierobežo ekrānu lietošanu. Apmēram puse valstu tagad zināmā mērā aizliedz mobilo tālruņu lietošanu skolās. ASV šādu aizliegumu nav, un tādiem arī nevajadzētu būt, taču skolu skaits, kas ierobežo tālruņu lietošanu mācību stundu laikā, strauji pieaug. Un tas turpinās pieaugt. Bet vai pat pilnīgs tālruņu aizliegums klasē apturēs vispārējās lasītprasmes samazināšanos?

Diez vai. Un ne tikai tāpēc, ka viņi brīvo laiku pavada, skatoties ekrānā, nevis lasot. Izglītības sistēmai, atkārtoju, ir _izšķiroša_ loma. Un tā kā bērna izglītība prasa laiku, jaunākie testa rezultāti nes pirms desmit vai divdesmit gadiem pieņemto lēmumu nospiedumu. Mēs to redzam Somijas (slikti) un Anglijas (labi) piemēros. Taču problēma ir tā, ka rezultātu kavēšanās apgrūtina reformas politiski. Valdības, kas uzlabo skolas, reti redz rezultātus, ar kuriem tās var lepoties, līdz nākamajām vēlēšanām. Bet es joprojām atceros laikus, kad skolu izglītība bija politiķu rūpe. Džordžs Bušs izglītības reformu padarīja par vienu no savas programmas stūrakmeņiem. Bet šodien tas kaut kā ir izgājis no modes. Vai atzīmes krītas? Vainīgi ir mobilie tālruņi un mākslīgais intelekts. Mēs mazgājam rokas.

Tā ir nākamo paaudžu nodevība. Bērni, kuri labi nokārto testus, parasti nopelna vairāk, dzīvo ilgāk un veselīgāk, kā arī izdara mazāk noziegumu. Saskaņā ar vienu aplēsi, uzlabojot PISA rezultātus tikai par ceturtdaļu no standarta novirzes, attīstīto valstu IKP varētu palielināt par pusprocentu. Un jā, mākslīgais intelekts nāk. Tas jau ir klāt. Pielāgošanās mākslīgā intelekta radītajai straujo pārmaiņu pasaulei prasīs vairāk, nevis mazāk, garīgās veiklības. Un tieši tāpēc, ka mākslīgais intelekts palielinās kārdinājumu uzticēt kognitīvos uzdevumus ārpakalpojumu sniedzējiem, skolām ir papildu atbildība palīdzēt skolēniem trenēt smadzenes un apgūt domāšanas prasmes. Domāt, ja tā var teikt, ar savu galvu, nevis ar datoru. Mēs viņus pieviļam, pieviļot viņus ar labi attīstīta prāta pamatelementiem. Tas ir nepiedodami.

Jaunākie PISA rezultāti ir murgs. Šis ir pēdējais ķīniešu brīdinājums (starp citu, Ķīna ir pirmajā vietā). Tas tuvojas kā nāves eņģelis. Ir jāceļ trauksmes zvani. Un tomēr cilvēki apspriež Dievs zina ko. Un es pat nepieminēšu politiķus. Tas ir skumji, kungi.