Ebreju ciemu likumība dažādās Palestīnas daļās

 Viktors Halperins:

Esam pieraduši runāt par nelegālām apmetnēm un Palestīnas valsts atzīšanu. Tomēr šīs diskursa tēmas ir līdzīgas tikai politiski; juridiski tās ir pilnīgi pretrunīgas. Kādreiz varēja strīdēties par starptautisko tiesību interpretāciju, okupāciju un visu pārējo. Taču 1995. gadā tika parakstīts līgums, sarunvalodā pazīstams kā Oslo II, kas definēja Izraēlas un Palestīnas pašpārvaldes pilnvaras. Par apmetņu juridisko pamatu kļuva nevis amorfas starptautiskās tiesības, bet gan konkrēts līgums. Ja Palestīnas pašpārvalde tiek atzīta, tad tās parakstītie līgumi ir spēkā.

Izraēla nevar legalizēt saimniecību B zonā.

Pēc vēlēšanām ir sākušas dzirdēt balsis, kas aicina atcelt Oslo II vienošanos ar visām tās zonām un ierobežojumiem (tā saka Libermans un Ben Gvirs, bet ne Smotričs vai Likuds). Patiešām, Izraēla par šīm vienošanām samaksāja neprātīgu cenu: virkni karu, tūkstošiem kritušo, 7. oktobra slaktiņu, vēl vienu ienaidnieka armiju, kas gaidīja aizkulisēs, starptautisku izolāciju. Tomēr vienošanās atcelšana neatgriezīs mūs pagātnē. Tā neizjauks palestīniešu armiju un neatdzīvinās mirušos. 

Kaitējums jau ir nodarīts, un tagad šī vienošanās leģitimizē apmetnes. Savā ziņā paļaušanās uz šo vienošanos ir līdzīga vācu reparāciju pieņemšanai pēc Izraēlas izveidošanas. Protams, demokrātiem un daudziem eiropiešiem vārds "nelikumība" ir tikai lamuvārds, taču dažviet likums joprojām ir svarīgs.