Nevardarbīgais džihāds Eiropā

Dmitrijs Akselrods:

Jūs sadzirdējāt pareizi: tāda lieta kā nevardarbīgs islāmisms ir pilnīgi iespējama. Nesteidziniet lēmumu: tas nenozīmē, ka tas ir ar kaut ko labāks par vardarbīgu islāmismu.

Šī nav nodaļa no manas grāmatas, bet gan piezīmju un fragmentu kopums, ko esmu apkopojis melnrakstā. Ieraksts ir diezgan garš, tāpēc paturiet to prātā.

Tā koncentrējas uz britu islāmistu kustību; Francijai ir sava specifika un pētījumi. Tomēr kontrole pār institūcijām — galvenokārt izglītību — ir galvenā "Musulmaņu brālībai" abās valstīs.

---

Labākā vieta musulmaņiem

Pētījuma autors veica virkni interviju ar visu galveno "līdzdalības" (tas ir, tādu, kas vēlas iesaistīties politiskā līdzdalībā) musulmaņu organizāciju vadītājiem valstī: Lielbritānijas Musulmaņu padome, Austrumlondonas mošeja, Kordovas fonds, Musulmaņu palīdzība un citas.

Pēc tam viņš pētīja organizāciju iekšējos dokumentus, brošūras un vadītāju publiskās runas.

Viņa secinājums: britu islāmisms ir sociāla kustība. Ir klasiska itāļu sociologa Alberto Meluči definīcija, kas identificē trīs raksturīgās iezīmes:

1) "Tīkla" organizācija ar formālām un neformālām vadības struktūrām.

2) Kolektīvā identitāte, kas atšķir kustību no koalīcijas, ko vieno kopīgas intereses. Piemēram, alianse starp Lielbritānijas Musulmaņu asociāciju un Trockistu Sociālistisko strādnieku partiju pret Irākas karu 2002.–2003. gadā bija _koalīcija_ — to vērtības bija pārāk atšķirīgas. Islāmistus vieno kopīga kultūra, kodeksi, ideāli, mērķi un nākotnes vīzija.

3) Metapolitika. Tradicionālās interešu grupas cenšas uzlabot savu pozīciju esošajā sistēmā. Metapolitika aicina uz radikālām pārmaiņām pašā sistēmā jeb sabiedrībā: tās vērtībās un kultūrā.

Tātad islāmisms Lielbritānijā ir sociāla kustība.

---

2. Mēs esam pieraduši domāt, ka islāmistu mērķis ir sagrābt varu un ieviest šariata likumus. Tomēr virkne interviju atklāj sarežģītāku ainu. Ir kustības, kuras viņš sauc par "līdzdalības" kustībām. To mērķis nav revolūcija vai vardarbīga varas sagrābšana, bet gan pakāpeniska, ilgtermiņa sabiedrības pārstrukturēšana. Viņi ir ieinteresēti iefiltrēties galvenajās institūcijās: izglītībā, ekonomikā, zinātnē un ikdienas kultūrā.

Pēc šādas ieviešanas politiskā vara kritīs rokās kā gatavs auglis.

Šīs idejas pirmsākumi meklējami islāmisma divos dibinātājos: Hasana al Bannas un Abu al Ala Mavdudi. Pakāpeniska, ilgstoša sagatavošanās, struktūru veidošana, personāla vervēšana, sakaru dibināšana. Ne tikai augsta līmeņa terors al-Qaeda vai ISIS garā.

Kopš 20. gs. sešdesmitajiem gadiem šo ideologu sekotāji Eiropā ir paļāvušies uz šo filozofiju. Nav terora: mošeju, labdarības fondu, domnīcu un skolu celtniecība.

Dalībnieki sevi definē kā "islāma kustību". Rietumu pētnieki runā par "nevardarbīgu/pakāpenisku islāmismu" (nedžihādisku). Atsevišķa šīs kustības apakškategorija ir "līdzdalības islāmisti", kas ir gatavi piedalīties vēlēšanās, lobēšanā un valsts iestāžu darbā.

Autors iedala mūsdienu islāma pasaules kustības – protams, papildus džihādistiem – četrās plašās straumēs: kviētisti, piemēram, Tablighi Jamaat (apolitiski), redukcionisti, piemēram, Hizb ut-Tahrir (kuri neatzīst dalību demokrātiskās institūcijās un gaida apvērsumu), sekulāristi (reliģijas atdalīšana no valsts, likuma un brīvības) un, visbeidzot, atdzimšanas kustības piekritēji.

Zemāk mēs apspriedīsim tikai pēdējo.

---

Ir trīs teksti, kas tiek uzskatīti par sava veida "projektu" Rietumu pakāpeniskai islamizācijai.

Pirmais no tiem ir 1982. gada "Projekts", ko Šveices policija konfiscēja Jusefam Nadam. Tas attiecas uz ilgtermiņa plānu vietējo ietekmes centru sagrābšanai.

Otrais ir Jusufa al-Karadavi manifests “Islāma kustības prioritātes” (1990): Eiropas un Amerikas iekarošana netiks panākta ar zobenu, bet gan ar sludināšanu (da’wa) organizāciju tīklā.

Trešais ir "Paskaidrojošais memorands" (1991), kas iegūts ASV.

Vai viņi runā par viena centra un kopīgas programmas klātbūtni?

Pastāv divi dažādi viedokļi par to, kā Rietumos ir organizēta Musulmaņu brālība. Lorenco Vidino uzskata, ka nav centrālās varas iestādes, bet gan autonomas organizācijas, ko vieno kopīga vīzija un vērtības. Savukārt Stīvens Mērlijs iestājas par sazvērestības organizācijas pastāvēšanu ar slepenām vadības padomēm, koordinācijas komitejām un vienotu komandcentru.

Manis citētā pētījuma autors nepiekrīt ne vienam, ne otram. Viņaprāt, slavenais BM memorands, kurā tika runāts par "civilizācijas džihādu", kura mērķis ir iznīcināt Rietumu civilizāciju no iekšienes, drīzāk ir sapņu piepildījums, nevis reālas programmas apraksts. Taču sazvērestība nav nepieciešama.

Viņš apgalvo, ka Lielbritānijā darbojas organizēta kustība ar metapolitiskiem mērķiem, izmantojot Lielbritānijas likumīgos, nevardarbīgos institucionālos mehānismus, lai pārveidotu pašu britu sabiedrības vērtību sistēmu.

---

Vēsturiski britu islāma kustība radās no Maududi kustības Jamaat-e-Islami. Apvienotās Karalistes Islāma misija (1962) savā hartā iekļauj mērķi veidot islāma kārtību Lielbritānijā ar izglītības palīdzību; Musulmaņu izglītības fonds (1966) - islāma izglītību valsts skolās un bērnu asimilācijas novēršanu; Islāma fonds (1973, Markfīlda) - tīkla intelektuālais un akadēmiskais centrs ar tā izdevniecību Kube un MIHE institūtu; jaunatnes spārns Young Muslims UK (1984); Eiropas Islāma forums (1988) - Jamaat Bangladešas spārns Austrumlondonas mošejā, politiski ārkārtīgi aktīva struktūra; un, visbeidzot, Lielbritānijas Musulmaņu padome (1997) - galvenā Lielbritānijas musulmaņu jumta organizācija.

Tas ir "Dienvidāzijas" tīkls, kas vēsturiski radies Pakistānā un Bangladešā.

Pētnieki (Nina Vīdla, Rons Gīvss) šī tīkla darbā identificē divus paralēlus mērķus: īstermiņa – aizsargāt musulmaņu iedzīvotājus no asimilācijas, izveidojot segregētas iestādes (skolas, šariata tiesas, labdarības organizācijas) un popularizējot islāma ideju kā holistisku dzīvesveidu; un ilgtermiņa, metapolitisko – veicināt islāma vērtību iekļaušanu vispārējā dzīvē, apmācot personālu (ierēdņus, akadēmiķus, skolotājus), kas spēj mainīt pašas Lielbritānijas vērtību bāzi.

Vēl vienu tīklu, arābu tīklu, izveidoja cilvēki no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas.

Viņi nodibināja Lielbritānijas Musulmaņu asociāciju (1997), Kordovas fondu un studentu organizācijas Musulmaņu studentu biedrība (1961) un Studentu islāma biedrību federācija (1962), kas vēsturiski kalpoja par sludināšanas platformām, sākot no 20. gs. sešdesmitajiem un septiņdesmitajiem gadiem. Viņi arī nodibināja vairākas NVO — Interpal (palestīniešu labdarības organizāciju), Palestīnas atgriešanās centru un Zahida Tamimi islāma politiskās domas institūtu.

Pēc autora domām, šobrīd abi tīkli būtībā ir apvienojušies vienā, starptautiskā kustībā.

Tādējādi Eiropas Islāma organizāciju federācijas (BM galvenās institūcijas Eiropā) galvenā mītne ilgu laiku atradās tieši Markfīldā, Islāma fonda bāzē, tas ir, pašā Džamaat infrastruktūras sirdī.

Arābu Musulmaņu brālības līderis Kamals al Helbavijs bija Khuršida Ahmada padomnieks Islāmābādā, palīdzēja dibināt MCB un bija Islāma fonda pilnvarnieks; Azams Tamimi pasniedza Markfīlda institūtā; Abdulla Faliks vienlaikus vadīja Kordovas fonda pētniecības nodaļu un aktīvi darbojās IFE. Visbeidzot, abas nodaļas kopīgi darbojās gan MCB, gan Islāma lietu komitejas izveidē Rušdi afēras laikā 1989. gadā.

---

Vairāki pētnieki (Sāra Silvestri, Entonijs Makrojs, Sofija Džiliata-Reja, Pīters Mandavils) apgalvo, ka gadu desmitiem ilga dzīvošana liberālās demokrātijas apstākļos tomēr ir pārveidojusi islāmistu tīklu mērķus. Tie ir kļuvuši mērenāki... Autors konsekventi apstrīd šo tēzi, izmantojot četrus piemērus.

Silvestri arguments ir balstīts uz FIOE 2008. gada Eiropas musulmaņu hartu kā pierādījumu BM integrācijai Eiropas sabiedrībā.

Tomēr viena deklaratīva dokumenta analīze nemaina faktu, ka dalība demokrātiskajā politikā vēsturiski vienmēr ir bijusi BM _metode_, nevis mērķis.

Sarežģītāks gadījums ir Lielbritānijas Islāma biedrība un Dilvars Huseins, kas patiešām ir pārgājuši no maudūdisma uz mērenāka "britu islāma" ideju. Tomēr 2011. gadā pats Huseins atsauca ISB no atdzimšanas grupu koordinējošās komitejas. Viņš to pamatoja ar faktu, ka visi pārējie komitejas locekļi — MAB, IFE, UKIM — joprojām ir uzticīgi principiāli atšķirīgām, ortodoksālām islāma pozīcijām.

Tādējādi jauno pētnieku ienākšanu Islāma fondā Džiliats-Rejs un Mandavils interpretēja kā paaudžu maiņu. Patiesībā institūta vadība joprojām ir veterānu Mavdudi (Huršids Ahmads, Manazirs Ahsans, Farūks Murads) rokās, no kuriem viens, Zahids Parvezs, atklāti paziņo, ka islāmā politiskā vara ir obligāta.

Visbeidzot, MAB: organizācija publiski distancējas no Kutba radikālā antirietumnieciskuma un atzīst varas dalīšanas principu. Tomēr MAB prezidents Omers El-Hamdūns norāda, ka musulmanim, neatkarīgi no dzīvesvietas, islāma valsts izveide joprojām ir personisks mērķis.

Galvenais secinājums: al-Bannas un Mavdudi idejas ir dzīvas un veselas, un nekāds "mērens islāmisms" masveidā nepastāv. Tā ir tikai maska.

---

Metaorganizācijas tīkls: bez komandcentra, kur pastāv tikai "mākoņa" vadības klasteri. Vieni un tie paši cilvēki, personīgi pazīstami, vienoti kopīgas vērtības un idejas, vienlaikus ieņem vadošus amatus vairākās organizācijās, publiski pārstāvot vienu struktūru, bet faktiski ietekmējot vairāku lēmumus vienlaikus, darbojoties kā savstarpēji saistīta "sakņu sistēma".

Piemēram, Omērs El-Hamdūns ir MAB prezidents un arī MCB ģenerālsekretāra vietnieks; Mohameds Kozbars ir MAB viceprezidents un MCB nacionālās padomes loceklis; Abdulla Faliks ir IFE/Austrumlondonas mošejas pārstāvis, kurš arī vada pētījumus Kordovas fondā; Dauds Abdulla ir bijušais MCB ģenerālsekretāra vietnieks un mediju projekta Middle East Monitor direktors, kas cieši sadarbojas ar Kordovas fondu; Azads Ali ir bijušais MCB ierēdnis, tagad viens no MEND vadītājiem.

Šie cilvēki ieņem amatus dažādās struktūrās, bet faktiski pārvalda vairākas vienlaikus, darbojoties kā vienota un organizēta grupa; elastīgi, bez stingras hierarhijas.

Viņi ir atbildīgi par vairākām kampaņām. Islāmofobijas izpratnes mēnesis (kopš 2012. gada, ko uzsāka Austrumlondonas mošeja sadarbībā ar MCB, MEND, MAB, IFE un FOSIS); koordinēta kampaņa pret valdības Prevent programmu (CAGE, MEND, FOSIS, IHRC); un ikgadējā kampaņa "Apmeklējiet manu mošeju" (MCB, MINAB, UKIM, Austrumlondonas mošeja).

Ārpolitikas frontē viņus vieno palestīniešu programma (atbalsts Palestīniešu solidaritātes kampaņai no IFE, MAB, Kordovas fonda, FOSIS, MCB).

Viņi kopīgi izstrādā argumentus par dalības vēlēšanās pieļaujamību (atsaucoties uz al Karadavi, al Ganuči un Mavdudi), atbalstot tādus sabiedrotos kā Džordžs Galovejs un Cieņas partija 2005. gada Austrumlondonas vēlēšanās. MCB un MEND kopīgi mobilizēja musulmaņu elektorātu pirms 2010., 2015. un 2017. gada vēlēšanām.

---

MCB tika dibināta 1997. gada novembrī pēc UKACIA aktīvistu iniciatīvas. Impulsu deva 1988. gada Rušdi afēra, kas radīja prasību pēc vienotas musulmaņu politiskās identitātes valstī. Būtībā MCB izveide bija triumfs partijai “Jamaat”, kas bija ieguvusi vadību britu musulmaņu vidū.

No 1997. līdz 2005. gadam Starptautiskā Civilās aviācijas organizācija (ICA) bija valdības galvenais oficiālais partneris. Šķelšanās notika divu iemeslu dēļ: ICA boikotēja Holokausta piemiņas dienu, kas sākās 2005. gadā, un 2009. gadā ICA ģenerālsekretāra vietnieka Dauda Abdulla parakstīja Stambulas deklarāciju, kurā tika aicināts uz džihādu pret Izraēlu un karu pret jūras spēkiem, kas traucē piegāžu piegādei Gazai.

Tomēr saskaņā ar NOP/Channel 4 un Policy Exchange aptaujām tikai 4–6 % britu musulmaņu uzskatīja, ka MCB patiesi pārstāv viņu uzskatus. Neskatoties uz to, MCB joprojām ir tīkla galvenais centrs, kas kalpo kā neformāla tikšanās vieta desmitiem organizāciju vadītājiem izglītības, tiesību, mediju un politikas jomā.

---

Balstoties uz interviju ar Abdullahu Faliku, autors akadēmiskajā literatūrā pirmo reizi apraksta daļēji slēgtas institūcijas — Islāma organizāciju koordinācijas komitejas — pastāvēšanu. Tajā ietilpst dalīborganizāciju — Islāma fonda, IFE, MAB, UKIM un Dawatul Islam — vadītāji, taču tādas domnīcas kā IIIT un Kordovas fonds nav atļautas, jo komiteja apvieno tikai vietējās kopienas struktūras. Pārvaldes padomju pārstāvji (četri līdz pieci cilvēki katrā grupā) regulāri rīko sanāksmes un izbraukuma sesijas, lai koordinētu ilgtermiņa stratēģiju. Tieši no šīs komitejas 2011. gadā izveidojās ISB (skatīt iepriekš).

Visbeidzot, neformālais līmenis — draudzīgas saiknes — ir izšķiroši svarīgas; Faliks to uzskata par visefektīvāko. Viņš runā par nelielu grupu: Anass al-Tikriti (Kordovas fonds), Dilvars Huseins Hans (IFE/Austrumlondonas mošeja), Davuds Abdullahs (MEMO), Muhameds Abduls Bari (bijušais MCB vadītājs), Mohammads Kozbars (MAB) un pats Faliks.

Šī cilvēku grupa var uzsākt projektus, izmantojot tikai personiskas saiknes. Piemēram, 2012. gadā Faliks izveidoja Rohingya Minority Crisis Group: formāli viņš nedarbojās Kordovas fonda vai IFE vārdā, bet dažu dienu laikā viņš organizēja labdarības vakaru Austrumlondonas mošejā un mobilizēja visa sava tīkla resursus.

---

Organizāciju “Muslim Aid”, ko 1985. gadā dibināja Jusufs Islāms, ir piemērs tam, kā viena struktūra var kļūt par centru desmitiem organizāciju vadībai. Bijušais fonda priekšsēdētājs Manazirs Ahsans vienlaikus vada Islāma fondu un ir Muslim Aid Nacionālās padomes loceklis; bijušais sekretārs Muhameds Abduls Bari ir bijušais Muslim Aid ģenerālsekretārs, bijušais IFE prezidents un Austrumlondonas mošejas pilnvarnieks; pilnvarnieks Farūks Murads ir Islāma fonda direktors un bijušais Muslim Aid ģenerālsekretārs; Padomes priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs Suhaibs Hasans ir Islāma šariata padomes sekretārs; pilnvarnieks Zahids Parvezs ir MIHE direktors un UKIM pilnvarnieks; direktors Rijads Al-Ravī ir bijušais FOSIS prezidents; pilnvarnieks Ikbals Sakranī ir Muslim Aid dibinātājs un pirmais ģenerālsekretārs; un bijušais finanšu pārzinis Gulams Sarvars ir ilggadējs Muslim Educational Trust direktors.

Tādējādi islāma kustības kodolu Lielbritānijā veido aktīvistu elite, ko vieno personiskas saiknes un dalība galvenajās organizācijās.

---

No centrālajiem centriem (MCB, Muslim Aid) pavedieni sniedzas līdz specializētākām organizācijām.

Piemēri? Ibrahims Hjūits, bijušais Starptautiskās Krimināltiesas (SKT) ģenerālsekretāra vietnieks, ir Interpal fonda (ko ASV ir pasludinājušas par teroristu organizāciju tās saistību ar Hamas) priekšsēdētājs un IBERR tīkla, kas apmāca skolotājus musulmaņu skolām, pilnvarnieks.

Vai arī Tahirs Alams, bijušais MCB izglītības komitejas priekšsēdētājs, kurš nonāca "Trojas zirga" skandāla centrā (skatīt zemāk).

Vai arī Azads Ali, bijušais MCB ierēdnis un vēlāk viens no MEND līderiem; Inajats Banglavala, ilggadējs MCB pārstāvis.

Vai arī Ahmads Tomsons, Musulmaņu juristu asociācijas līdzdibinātājs; MCB oficiāli nosūta pilsoņus uz šariata padomēm (kā atzīst šeihs Ibrahims Mogra).

Secinājums: jebkura organizācija, pat visperifēriskākā, piemēram, Palestīnas atgriešanas centrs, atrodas tikai viena vai divu "rokasspiedienu" attālumā no MCB kodola.

---

Autors uzskata, ka īstā saite, kas satur tīklu kopā, nav stingra partijas programma, bet gan kopīgs habitus.

Galvenais jēdziens ir umma jeb globāla ticīgo brālība. Tīkla vadītāji dod priekšroku "vienotas miesas" metaforai, atsaucoties uz al-Bukhari hadītu: ja cieš viena ummas daļa — Birmā, Palestīnā, Kašmirā vai Čečenijā —, sāpes izjūt visi.

Muhameds Abduls Bari lieto terminu "qaum" (tauta), lai apzīmētu savus nemusulmaņu līdzpilsoņus – viņi nav daļa no musulmaņu kopienas (ummas), bet gan veido "mūsu tautu", ar kuru mums ir jāstrādā kopējā labuma vārdā.

Umma tiek uztverta kā avangards, kas aicināts izvest cilvēci no neziņas.

Sākot ar 20. gs. septiņdesmito gadu beigām un īpaši pēc Rušdi lietas, kustības teologi (al Karadavi, Hurams Murads) un britu aktīvisti noraidīja Dar al Harb ("kara zonas") kategorijas piemērošanu Eiropai. Kembridžas Universitātes ziņojumā Ibrahims Mogra nepārprotami nosauc Apvienoto Karalisti par "labāko vietu Eiropā musulmaņiem".

MCB tīkla organizācijas rūpīgi pakļauj sev islāma programmu, pieprasot tiesības definēt "īsto islāmu". Tās pasniedz savas interpretācijas kā galveno virzienu; piemēram, Islāma fonds kopš 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem rada specializētu literatūru (tostarp bērniem); MAB prezidents Omērs El-Hamdūns skaidri definē organizācijas misiju kā neticīgo musulmaņu "atgriešanu" pie Korāna un sunnas; IFE un UKIM darbojas vietējā līmenī, izmantojot kursus, apmācību imāmiem un pamatskolu tīklu (kas katru gadu apkalpo līdz 5000 bērnu), mācot "obligātā" un "aizliegtā" kategorijas — protams, savā valodā.

---

Zahida Parveza grāmatā "Jaunas sabiedrības veidošana" (2000) teikts: mūsu mērķis nav vienkārši labot kļūdainus stereotipus par islāmu nemusulmaņu vidū. Ir svarīgi atbrīvot cilvēkus no laicīgās sabiedrības ietekmes un mainīt viņu habitus — viņu neapzināto attieksmi un vērtību sistēmu.

Ir nepieciešams, lai cilvēki sāktu skatīt visas sociālās problēmas tikai no islāma perspektīvas; institūciju, kurās viņi darbojas, pārveide būs dabiska sekas.

Parvezs runā par "stratēģisko džihādu" — islāma kustības pārdomātām un organizētām darbībām, lai novērstu šķēršļus sociālo pārmaiņu ceļā.

Tādējādi atdzimšanas piekritējiem islāma valsts nav pašsaprotams sākumpunkts vai mērķis, bet gan sekas: dabisks sabiedrības pārveides rezultāts.

Internets piedāvā diagnozi visiem Rietumiem: laicīgi humānistiskā civilizācija piedzīvo dziļu morālu un garīgu krīzi, un tikai islāms var piedāvāt risinājumu. Tādēļ Islāma cilvēktiesību komisija veicina alternatīvu cilvēktiesību koncepciju, kuras pamatā nav ANO Vispārējā deklarācija, bet gan Kairas cilvēktiesību deklarācija islāmā, kur visas tiesības ir sekundāras šariata likumiem.

---

Tātad, valsts ir atlīdzība, nevis mērķis. Nav iespējams izveidot ilgtspējīgu islāma valsti "no augšas", vispirms nemainot tautas apziņu.

Galu galā Korāns tika atklāts 23 gadu laikā, un pirmajos gados pravietis koncentrējās uz siržu šķīstīšanu, nevis likumu izdošanu. Saskaņā ar Manazira Ahsana un Abu Saīda teikto, šis ir tas pats ceļš, pa kuru jāseko musulmaņiem Rietumos.

Mums ir jāveic "kultūras džihāds". Ibrahims Hjūits un Zahids Parvezs runā par kontrkultūras radīšanu, alternatīvu Rietumu kultūrai: mūzika, filmas, dzīvesveids... Jebkas, kas izdzēsīs pašus Rietumus no Rietumos augoša jaunieša apziņas. Tam vajadzētu būt saistītam tikai ar korupciju, pagrimumu, krīzi un viltus vērtībām.

---

Atmodas kustības pārstāvji (Davuds Abdulla, al Karadavi, Ikbals Sakrani) visu vēsturiskās Palestīnas teritoriju uzskata par svētu zemi. Saskaņā ar Hamas hartu, Palestīnas zeme ir neatņemama islāma aizgādība (vakfs) visām musulmaņu paaudzēm; ja šī zeme kādreiz bija daļa no Dar al Islāma, tās okupācija uzliek par pienākumu ikvienam musulmanim — visur — veikt aizsardzības džihādu līdz pilnīgai "deokupācijai".

Tādējādi džihāds, kā tas tiek saprasts tiešsaistē, ir divlīmeņu jēdziens: Lielbritānijā notiek (pagaidām) nevardarbīgs “kultūras džihāds”, kura mērķis ir pārstrukturēt sabiedrību.

Bet starptautiskā līmenī attiecībā uz Palestīnu tas ir aizsardzības džihāds, reliģiska un politiska solidaritāte ar Hamasu.

---

Meluči definēja solidaritāti kā dalībnieka spēju dalīties kolektīvā identitātē. Šeit galvenais nav formāla programma vai kopīga partija, bet gan kopīgs habitus: dziļi internalizētas, pirmsrefleksīvas uztveres un izvērtēšanas matricas. Savas identitātes un misijas jēdzieni tiek uztverti kā pašsaprotami, un tiem nav nepieciešama pārdomu.

Atmodas kustības mērķis ir dziļāks par vienkāršu politiku. Tas nav tikai par formālām institūcijām (likumu mainīšanu, šariata tiesām, valdības politikas ietekmēšanu), bet, pirmkārt un galvenokārt, par pašu domāšanas un pasaules uzskata būtību. Tiem ir jāmainās.

Nevardarbīgais islāmisms necīnās bruņotu karu pret Rietumiem, bet gan daudz smalkāku un dziļāku: tā uzdevums ir veicināt, stiprināt un ieviest normas, kuru mērķis ir iznīcināt liberālu, demokrātisku, laicīgu sabiedrību.

---

Kā tīkla praktisku panākumu autors min Londonas Tauerhamletsas rajona (budžets: 1,1 miljards mārciņu, 15 000 darbinieku) faktisko pakļautību Eiropas Islāma forumam. Rajona mērs no 2010. līdz 2015. gadam Lutfurs Rahmans (vēlāk izslēgts no Leiboristu partijas un Augstākā tiesa viņu atstādināja no amata par krāpšanu) veica IFE atbalstītāju iefiltrēšanu rindās: IFE līderis Abols Miahs kļuva par domes locekli, Lutfurs Ali kļuva par gubernatora vietnieku, un līdz pat 30 citiem domes locekļiem bija lojāli jaunajai līnijai.

Vienlaikus tika pārdalīti budžeti: aptuveni 70% no kopienas attīstības dotācijām tika piešķirtas musulmaņu organizācijām, tostarp ar IFE saistītām struktūrām (Osmani Trust un citām). Ministrs Džims Ficpatriks IFE taktiku raksturoja kā "partiju partijā" — organizācija iefiltrējās Leiboristu partijā, cenšoties to kontrolēt. Lai gan musulmaņi veidoja 34,5% no apgabala iedzīvotājiem, Rahmans savā kabinetā neiecēla nevienu nemusulmani.

Rahmana administrācijas finansētais Londonas Musulmaņu centrs Austrumlondonas mošejā (IFE galvenā mītne) regulāri nodrošināja platformu radikāliem sludinātājiem: Muhameds Rabani (vēlāk CAGE) atklāti paziņoja, ka organizācijas mērķis nav tikai sludināšana, bet gan organizēta spēka izveide džihādam un morālai kontrolei pār sabiedrību; platformā viesojās Anvars al Avlaki (svarīgākais al-Qaeda ideologs), Bilals Filipss (kurš attaisnoja nāvessodu homoseksuāļiem un nomētāšanu ar akmeņiem par laulības pārkāpšanu), kā arī sludinātāji, kas atklāti propagandēja antisemītismu.

2015. gadā Augstākā tiesa atzina Rahmanu par vainīgu vēlēšanu krāpšanā un atcēla viņu no amata, taču tiesnesis Ričards Mori nepārprotami norādīja, ka neredz saistību ar "ekstrēmismu", ko viņš saprot tikai kā tiešu vardarbību.

---

2013. gada novembrī Birmingemas pilsētas dome saņēma anonīmu vēstuli, kurā bija izklāstīta piecu posmu stratēģija valsts laicīgo skolu sistemātiskai pārņemšanai: skolu izvēle musulmaņu vairākuma apgabalos; ultrakonservatīvu vecāku iefiltrēšanās skolu padomēs; spiediens uz vadību atlaist lojālus laicīgos direktorus un aizstāt viņus ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem; un skolu mācību programmas maiņa, lai tā atbilstu stingrām reliģiskajām normām.

Bijušā policijas komisāra vietnieka Pītera Klārka veiktā izmeklēšana atklāja sekojošo: izolacionistiskas musulmaņu identitātes nostiprināšanu, ko pavada citu kultūru noniecināšana; skolu mācību programmu cenzūru (mūzikas, mākslas un drāmas nodarbību aizliegšanu un Ziemassvētku, Lieldienu un Divali svinību atcelšanu); dzimumu diskrimināciju (mācību, ka laulībā izvarošana ir pieņemama; diskriminējošu attieksmi pret skolotājām); un vispārēju naidīgumu pret Rietumiem, popularizējot sazvērestības teorijas pret islāmu.

Skandāla centrālā figūra ir Park View izglītības fonda priekšsēdētājs un bijušais MCB ģenerālsekretāra vietnieks Tahirs Alams, kurš vadīja tā izglītības komiteju; 2015. gada septembrī Izglītības departaments viņam uz mūžu aizliedza vadīt skolas par britu vērtību graušanu.

Zīmīgi, ka MCB 2007. gada ziņojums "Musulmaņu skolēnu vajadzību apmierināšana valsts skolās", kura līdzautors bija Alams, faktiski bija skolu islamizācijas plāns. Tajā tika ierosināts šķirot bērnus pēc reliģijas, likvidēt mākslas nodarbības un pielāgot mācību programmu šariata likumiem. Tiešsaistes reakcija (MEND, Islam21c, MCB) bija tipiska: skandāls tika noraidīts kā islamofobisks joks (protams).

Autors apgalvo, ka Birmingemas notikumi nav atsevišķs incidents, bet gan daļa no plašākas starptautiskas kustības virzienā uz "izglītības islamizāciju", ko atbalsta tādas organizācijas kā Apvienotās Karalistes Musulmaņu skolu asociācija un Starptautiskā izglītības pētījumu un resursu padome.

Mērķis ir izveidot paralēlu socializācijas sistēmu, kas izolē musulmaņu jauniešus no laicīgās sabiedrības.

---

Zināšanu islamizācija; reliģiskā identitāte tiek pasludināta par vissvarīgāko.

Šī programma tika pieņemta 1977. gada Mekas konferencē, kur vairāk nekā 300 teologu pasludināja islāma izglītības mērķi par pilnīgu pakļaušanos Allāham individuālā un sabiedrības līmenī kā aizsardzību pret "Rietumu sekulārismu"; un As-Saīda Nakiba al-Atasa un Ismaila Radžas al-Faruki koncepciju, kuri pasludināja pašu "neislāma zināšanu" ideju par ummas krīzes cēloni.

1981. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs tika izveidots Starptautiskais islāma domas institūts ar filiāli Londonā, lai integrētu Korānu un sunnu visās zinātnes jomās.

Britu praksē šī doktrīna tiek īstenota šādi: kā Mušarafs Huseins paziņoja AMS-UK konferencē 2002. gadā, musulmaņu skolu galvenais mērķis ir “novērst jaunās paaudzes asimilāciju”, islamizējot skolu mācību programmu.

Sahibs Mustakims Blehers no Musulmaņu izglītības fonda definēja islāma izglītību kā "islāma socializācijas" instrumentu, kur kritiskā domāšana ir pieļaujama tikai tad, ja tā nav pretrunā ar Korānu un Sunnu.

Dž. Marks Halsteds atzīmē, ka šajā izglītības koncepcijā pilnībā trūkst "domāšanas neatkarības" un "personīgās autonomijas" jēdzienu - patiesība jau ir dota no augšas, skolēna uzdevums ir to asimilēt un pieņemt.

Divi piemēri ir interesanti.

Kopš 20. gs. septiņdesmitajiem gadiem Musulmaņu izglītības fonds ir lobējis musulmaņu intereses izglītības iestādēs un 1993. gadā panāca savas "Islāma studiju" programmas apstiprināšanu valsts skolās. Tā dibinātāja Gulama Sarvara pamata mācību grāmata popularizē BM un Mavdudi idejas, noraida pilnīgu dzimumu līdztiesību kā "nedabisku", attaisno poligāmiju un aicina aizliegt jauktas rases attiecības starp zēniem un meitenēm.

Apvienotās Karalistes Musulmaņu skolu asociācija (Association of Muslim Schools UK), kas apvieno aptuveni 150 neatkarīgas musulmaņu skolas, 2015. gadā zaudēja savu inspekciju (Bridge Schools Inspectorate) – valdība to slēdza par radikalizācijas pazīmju ignorēšanu; AMS-UK galvenās personas (Tahir Alams, Ibrahims Hjūits) tika iesaistītas "Trojas zirga" skandālā vai atklāti atbalstīja šariata sodus. 2017. gadā Apelācijas tiesa lēma, ka pilnīgas dzimumu segregācijas prakse zēniem un meitenēm no 9 gadu vecuma vienā AMS-UK skolā bija nelikumīga, kvalificējot to kā dzimumu diskrimināciju saskaņā ar 2010. gada Vienlīdzības likumu; skolas bibliotēkā tika atrasta arī literatūra, kas attaisno vardarbību ģimenē pret sievietēm.

---

Šariata tiesas Lielbritānijā neoficiāli darbojas kopš 20. gs. astoņdesmitajiem gadiem, un kopš 2007. gada dažas no tām ir darbojušās kā musulmaņu arbitrāžas tiesas saskaņā ar 1996. gada Arbitrāžas likumu. Deniss Makohans (Civitas) lēš, ka valstī darbojas vismaz 85 šādas tiesas. Autors identificē četras nostājas, kas nav savienojamas ar liberālās demokrātijas paradigmu.

Pirmais ir sistēmiska diskriminācija pret sievietēm: vīrieši var šķirties bez jebkādām problēmām, savukārt sievietes iziet sarežģītu un dārgu procedūru (pašvaldības iekasē no viņām augstākas maksas, kas pārkāpj 2010. gada Vienlīdzības likumu); mantojuma dalīšanas gadījumā noteikums ir tāds, ka sievietes daļa ir puse no vīrieša daļas.

Otrais ir varas ļaunprātīga izmantošana: padomes faktiski lemj krimināllietās, tostarp par vardarbību ģimenē, savukārt tiesnešu prioritāte joprojām ir "laulības saglabāšana" par katru cenu; vairāku padomju vadītāji publiski paziņo, ka jēdziens "izvarošana laulībā" nepastāv, nosaucot to par "rietumu sentimentalitāti".

Trešais ir sociālā piespiešana: sievietes saskaras ar iebiedēšanu un izolāciju no savām kopienām, faktiski liedzot viņām piekļuvi civiltiesai; ir gadījumi, kad reliģiskās laulības ir noslēgtas ļoti jaunām meitenēm.

Ceturtais ir paralēlas tiesību sistēmas pastāvēšana, kur reliģiskie tiesneši uzskata Lielbritānijas likumus par principiāli zemākiem par dievišķo šariatu.

---

Atmodas kustības (MCB, IHRC, MEND, CAGE, FOSIS) aizstāvība pret kritiku ir vienkārša: jebkāda pretdarbība nevardarbīgam ekstrēmismam vai šariata padomju kritikai tiek pasludināta par “karu pret islāmu” un “islāma kriminalizāciju”.

Termins "islamofobija", pēc bijušā IIIT biedra Abdurrahmana Muhameda teiktā, tiek lietots, lai bloķētu jebkādu akadēmisku, juridisku vai feministisku tīkla organizāciju, prakses un vērtību kritiku.

Vienlaikus veidojas upura naratīvs: jebkura valsts rīcība pēc noklusējuma ir naidīga, "ekstrēmisma" jēdziens ir tikai veids, kā demonizēt musulmaņus, tiesības noteikt, kas ir "īstais islāms", pieder tikai atdzimšanas kustības pārstāvjiem, un visi musulmaņi, kas viņus kritizē, ir nodevēji, atkritēji un kompromisu meklētāji. Un, protams, jebkurš mēģinājums atbalstīt laicīgi liberālu paradigmu ir tikai veids, kā saglabāt musulmaņu segregāciju un apspiešanu.