ANO Izraēlas apvainojums genocīdā pamatojas uz "The Guardian" viltojumu

 Sergejs Milšteins:

ANO apsūdzēja Izraēlu genocīdā, bet viens no trim komisijas locekļiem, kas izvirzīja šo apsūdzību, vēlāk publikas priekšā atzina, ka viņi nekad nav pārbaudījuši savā ziņojumā minēto pamatskaitli, bez kura visi ziņojuma secinājumi sabrūk.

Kriss Sidoti uzstāja, ka viņa komisija veic neatkarīgas izmeklēšanas un nepaļaujas tikai uz plašsaziņas līdzekļu ziņojumiem.

Tomēr viņu oficiālā genocīda ziņojuma 21. punktā teikts, ka 83% no Gazā nogalinātajiem bija civiliedzīvotāji. Zemsvītras piezīmē kā avots minēts laikraksts “The Guardian”.

Kad Sidoti tika jautāts, vai komisija ir neatkarīgi pārbaudījusi šo skaitli, viņš atzina: "Nē, mēs to nedarījām... Mēs burtiski nezinām."

Cilvēki bieži jautā: "Kāpēc cilvēki tic visām šīm muļķībām?" Mehānisms ir vienkāršs, bet tas darbojas kā pulkstenis. "The Guardian" publicē statistikas datus, kas neietver "Hamāsa" kaujiniekus, toties ietver dabiskos nāves gadījumus, nāves gadījumus no "Hamas" pašu raķetēm, kas raidītas no Gazas joslas, "Hamāsa" kļūdas un nāvessodus, kā arī neapstiprinātus datus.

ANO citē The Guardian. Time un citi plašsaziņas līdzekļi pēc tam atkārto šo skaitli, atspoguļojot ANO konstatējumus par genocīdu, radot lasītājiem iespaidu, ka šis ir fakts, ko neatkarīgi konstatējuši starptautiskie izmeklētāji.

Mediji citē ANO, ANO citē medijus, un kaut kur pa ceļam vienas avīzes apgalvojums kļūst par starptautisko izmeklētāju autoritatīvu secinājumu.

Lūk, kā darbojas informācijas legalizēšana. Katra jauna saite piešķir vēl vienu ticamības slāni, lai gan tā nepievieno nevienu jaunu neatkarīgu pierādījumu.

Taču pats komisijas loceklis atzīst, ka viņi nekad nav pārbaudījuši šo skaitli, no kura viss nācis.

(Nesen rakstīju par kaut ko līdzīgu – ziņojuma autors, kurā Izraēla tika iekļauta valstu sarakstā, kas īsteno vardarbību, nepārbaudīja faktus, kas bija iekļauti viņas ziņojumā, atbildot: "Mana biroja pienākums nav pārbaudīt faktus.")

Šis ir oficiāls ANO ziņojums, kurā ebreju valsts tiek apsūdzēta vissmagākajā noziegumā saskaņā ar starptautiskajām tiesībām, bez tiesas kvalifikācijas. Šis ziņojums tiek izplatīts visā pasaulē kā autoritatīvs pierādījums, lai gan viens no tā autoriem atzīst, ka viņam burtiski nav ne jausmas, cik uzticama ir viena no galvenajām publicētajām statistikām.

Noslēgumā atgādināšu vēl vienu lietu: Kenijas cilvēktiesību aktīviste un bijusī ANO īpašā padomniece genocīda novēršanas jautājumos Alise Nderitu atteicās klasificēt Izraēlas darbības karā pret Hamasu kā genocīdu, atsaucoties uz šī termina stingro juridisko definīciju: nodomu iznīcināt konkrētu cilvēku grupu. Ja Izraēlai būtu bijis šāds nodoms, tā to būtu īstenojusi divu dienu laikā. Nderitu faktiski tika atlaista par savu opozīciju 2024. gada novembrī, kad ANO ģenerālsekretārs Antoniu Gutjerešs atteicās pagarināt viņas darba līgumu.

Alise uzsvēra, ka šādu lēmumu var pieņemt tikai tiesa. Līdz šim nav bijis neviena tiesas sprieduma, kas notiesātu Izraēlu par genocīdu. Un Dienvidāfrikas lieta, ko ierosināja Hamas, sabruka mūsu acu priekšā (par to uzrakstīšu nedaudz vēlāk; tur ir aizraujoša lēmumu hronoloģija).

Komentētāji jautā: "Kāpēc ANO par savām darbībām netiek iesūdzēta tiesā?" Atbildu: ANO ir absolūta imunitāte pret tiesāšanu, kas ir nostiprināta jau no paša tās sākuma.