Latviešu uzvarai rasu karā - 107

 Vēstures izpētes un popularizēšanas biedrība:

1919. gada 11. novembrī Latvijas armija izcīnīja lielāko uzvaru tās pastāvēšanas vēsturē. Šajā dienā tika gūts izšķirošs panākums pār vācu un krievu apvienoto karaspēku Pāvela Bermonta vadībā un atbrīvota Pārdaugava.

Nepietiekami apbruņotie, apgādātie un apmācītie latviešu (un ne tikai) karavīri sakāva armiju, kuras kodolu veidoja Pirmā pasaules kara frontēs rūdītu vācu veterānu-algotņu vienības (brīvkorpusi). Daudzi no viņiem vēl pirms gada bija kāvušies Beļģijā un Francijā triecienvienību sastāvā, iedzenot šausmas angļu un franču karavīros. Bet tagad viņi piedzīvoja sakāvi kaujās ar gluži vai “baskāju armiju”. Kā tas bija iespējams? Protams, paldies ir jāsaka angļu un franču karakuģu lielgabaliem, Pētera Radziņa operāciju plānošanas talantam, Latvijas diplomātu pūliņiem un vēl neskaitāmiem citiem faktoriem. Taču galvenais uzvaras cēlonis bija karavīru gatavība cīnīties par spīti salam, apavu, medikamentu, ieroču un munīcijas trūkumam. Cīnīties Daugavmalā, uz tiltiem, pie neieņemamās Cementa fabrikas, kāpās, mežos, purvos un Rīgas ielās.

Parasti latviešu karavīru motivācija tiek skaidrota gan ar cīņu par savu valsti, gan pret vēsturisko ienaidnieku – vācu apspiedējiem, revanšistiem, monarhistiem, kuri bija par katru cenu jāaptur.

Taču šī cīņa bija ne tikai par to, vai pastāvēs Latvijas valsts un vai latviešu zemnieks tomēr iegūs savu stūrīti zemes. Šī cīņa bija lielāka un svarīgāka – tā bija cīņa par tautas izdzīvošanu un 11. novembris – uzvara vācu algotņu pasludinātajā rasu karā pret latviešiem.

Tālāk citēsim vācu Dzelzsdivīzijas 2. pulka 4. bataljona komandiera hauptmaņa Hansa fon Trobsta atmiņas par kaujām pie Rīgas 1919. gada rudenī:

“Mūsu uzdevums Baldonē bija veikt regulāras patruļas Daugavas virzienā, lai pretiniekam radītu iespaidu par lielāku mūsu spēku atrašanos šajā rajonā. (..) Vispārīgi runājot, mūsu patruļas ikreiz izvērtās jautrā zemnieku sētu laupīšanā priekšējā joslā. Lībermana nodaļa [Lībermans komandēja 2. pulka 1. bataljonu] šajā ziņā sevišķi izcēlās šādos gadījumos ar iedvesmojošu pašsavaldības trūkumu.

Augstāk minēto operāciju laikā šī vienība tāpat vien nodedzināja dzirnavas Veclīves muižā, nosita ar šauteņu laidēm divas sievietes un nošāva dažus lauķus. Redz, “ģimene izkauta”, leitnants Bekers apmierināti secināja. Viņš visu šo kampaņu uzskatīja par rasu karu, un viņam bija taisnība. Ja latviešus apslaktētu, vācieši varētu gūt virsroku; tā pakāpeniski kļuva par mūsu filozofiju.

Šī iemesla dēļ mēs nolēmām sarīkot “Balto teroru”. Visus vīriešus civilistus mēs arestējām un internējām Vecplatones apkārtnē. Tad tika izziņots, ka visi iedzīvotāji, kuri tiks sastapti frontes tuvumā, tiks uzskatīti par latviešu karavīriem civilās drēbēs un tiks nošauti. Šo politiku mēs pēcāk ieviesām arī dzīvē.

Kādu dienu patruļa uz pili atveda trīs zemniekus, kurus bija saķērusi pa ceļam. Viens bija sešpadsmit gadus vecs puisis, pārējie divi – veci vīri. Leitnants Rots bija stingri apņēmies viņus pakārt pa austriešu modei, izmantojot telefona vadu. Galu galā mēs vienojāmies tomēr viņus nošaut.

Visi trīs tika aizvesti uz mazu atklāt laukumiņu aiz pils un nostādīti rindā. Šāvēju komanda ieņēma savu pozīciju. Tikai tad, protams, zemnieki atskārta, kas īsti notiek un sākās skaļa vaimanāšana. Sešpadsmit gadīgais nokrita ceļos un sāka lūgties. Tomēr viņš tika uzrauts stāvus un ar spērieniem pavērsts pret rietošo sauli. Mirkli vēlāk norībēja šāvieni un par trim latviešiem uz šīs pasaules bija palicis mazāk.

11. rota izrīkojās līdzīgi ar kādu astoņpadsmit gadus vecu meiteni, kura bija šķērsojusi Daugavu un bija noķerta mežā. Viņa bija “protams, ka spiedze” un pēc garum garas vaimanu ainas, tika ceremoniāli nošauta.

Kopumā laiks ritēja monotoni. (..) Kamēr mēs pilnīgā mierā dzīvojām Baldonē, laiku pavadot svinībās un iestiprinoties ar zagtām cūkām, arvien satraucošākas ziņas sāka pienākt no Torņakalna. Latvieši bija uzsākuši uzbrukumu no ziemeļiem ar ievērojamiem spēkiem, karakuģu lielgabalu atbalstīti.” Tā hauptmanim Trobstam sākās nelaimīgais 1919. gada novembris, kas izvērtās garum garā un pārdzīvojumu pilnā atkāpšanās epopejā līdz pašai Austrumprūsijai.